Līga noņēma brilles; tās nokarājās ķēdītē uz krūtīm.
– Auto iegādāts laulības laikā? Tad iesniedziet prasību par mantas sadali. Puse automašīnas pienākas jums, un arī saistības dalāmas uz pusēm. Šādu lietu tiesās netrūkst, tās izskata teju katru dienu.
Man acu priekšā uzreiz parādījās tiesas gaitenis, Jānis Sandras ādas jakā un es, kas viņa klātbūtnē cenšas pierādīt, ka neesmu tikai kotlešu cepēja.
– Es negribu no viņa neko prasīt, – noteicu. – Pat ar tiesneša starpniecību ne.
Notāre tikai paraustīja plecus un atkal uzlika brilles.
Apliecību man izsniedza devītajā septembrī. Pēc nedēļas, pusdienu pārtraukumā, kaut kur starp otro ēdienu un kompotu, es ar vienu maksājumu nodzēsu kredītu par Jāņa mašīnu. No bankas atnāca īsa ziņa: “Saistības izpildītas.” Es pārlasīju to trīs reizes un tad atgriezos pie katla.
Septembra pēdējā svētdienā Ilze ieradās bez brīdinājuma. Kopā ar Robertu un veikalā pirktu torti, kas viņai nemaz nebija raksturīgi.
– Nu, stāsti, mantiniece, – viņa paziņoja jau no sliekšņa. – Visa pilsēta runā. Annai pēkšņi miljoni, mājas, veikali.
– Kas tieši runā? – es noprasīju.
– Visi. Tu tiešām domāji, ka tādu lietu noslēpsi? Es internetā ierakstīju tava Bērziņa uzvārdu, un tur viss izlēca – aptieka, īpašumi un vēl sazin kas.
Roberts aizgāja uz istabu ar planšeti. Ilze iekārtojās savā ierastajā vietā pie loga, pievilka torti tuvāk un bez aplinkiem ķērās pie lietas.
– Mums ar Andri laiks mainīt mašīnu. Tu tagad vari piepalīdzēt. Kā jau savējiem.
– “Kā savējiem” – tas ir tāpat kā ar šujmašīnu un Roberta zobiem? – es pajautāju. – Vispirms atdod šujmašīnu un naudu par zobiem, tad runāsim tālāk.
– Tu man tagad pārmet? – Ilze aizstūma torti atpakaļ. – Tev tagad ir miljoni, bet tu skaiti kaut kādas kapeikas.
– Skaitu gan. Tāpēc jau tavs brālis mani nosauca par mājsaimnieci.
– Tāpēc arī viena pati sēdi, – Ilze indīgi noteica. – Vīrieti vajag prast noturēt. Bet tu pat ar naudu viņu nenoturēsi, jo arī to žņaugsi.
– Man viņš nav jānotur, – mierīgi atbildēju. – Lai Sandra tur, ja grib.
Ilze piecēlās un paņēma jaku no krēsla atzveltnes.
– Nekas. Jānis savu daļu dabūs. Divdesmit gadus kopā nodzīvojāt, puse viņam pienākas.
– Mantojums laulāto mantā nedalās, Ilze. To man pateica notāre, nevis tu kaut kur internetā izlasīji.
– Vēl redzēsim, kurš ko kuram pateiks.
No istabas izbāza galvu Roberts.
– Mammu, vai tēvocis Jānis šodien atkal gulēs uz saliekamās gultas? Es viņa dēļ nevaru virtuvē spēlēt tankus.
Ilze sarāvās tā, it kā būtu pieskārusies karstai pannai.
– Ej spēlē.
– Uz kādas saliekamās gultas? – es vaicāju.
– Tante Sandra viņu izmeta, – Roberts attrauca, neatraujot acis no planšetes. – Jau augustā. Ar visām somām.
Ilze saknieba lūpas tik cieši, ka tās kļuva bālas. Tad atmeta ar roku, it kā šis sīkums neko nemainītu.
– Pagaidām, – viņa sacīja. – Viņš vispār taisījās nākt pie tevis. Gribēja aprunāties kā cilvēks. Tāpēc neesi muļķe, Anna. Vīrietis pats nāk atpakaļ – tāda iespēja dzīvē negadās bieži.
– Tu man brāli atdod vai savu virtuvi mēģini atbrīvot? – es pajautāju.
Ilze neatbildēja. Aizvilka jakai rāvējslēdzēju, pasauca Robertu un jau pie durvīm vēlreiz pagriezās.
– Tātad naudu nedosi?
– Nedosim nekā, – es sacīju. – Ne mašīnai, ne saliekamajai gultai.
– Skopa tu esi palikusi. Nauda cilvēkus sabojā.
– Mani nesabojāja nauda, – es atvēru viņai durvis. – Mani jūsu ģimene labi izmācīja.
Vakarā pienāca ziņa no Jāņa. Pirmā kopš februāra. “Anna, mums vajag parunāt. Es daudz ko esmu sapratis. Vai sestdien drīkstu iebraukt?”
Es ilgi skatījos uz to “Anna”. Tā viņš mani nebija saucis gadus desmit.
“Brauc uz pusdienlaiku,” es uzrakstīju. Pēc tam atvēru datorā bankas mājaslapu, atradu galvotāja anketas veidlapu un nosūtīju to drukai. Printeris ierūcās, bet es stāvēju tam blakus un smaidīju.
Sestdien Jānis ieradās precīzi divos. Rokās viņam bija liels sarkanu rožu pušķis, mugurā – tā pati ādas jaka. Viņš bija notievējis. Uz vaiga sārtojās iegriezums no skuvekļa, kuru februārī viņš bija aizvedis sev līdzi reizē ar multivārāmo katlu.
– Oho, – viņš noteica, aplūkodams sinepju krāsas virtuvi. – Anna, tu pavisam citāda izskaties.
– Nāc iekšā, – es sacīju. – Puķes ieliec izlietnē, tūlīt sameklēšu vāzi.
Viņš apsēdās uz sava vecā ķeblīša un saberzēja plaukstas, kā mēdza darīt pirms ēšanas.
– Es biju muļķis, Anna. Godīgi. Tā Sandra… tur vienkārši nepārtraukts troksnis. Mūzika no rīta līdz vakaram, ciemiņi, tosti. Trešdien pamodos un nodomāju: Annai šodien noteikti ir kotletes. Tici vai ne, bet es ilgojos pēc tavām kotletēm.
– Sandra tevi augustā izlika aiz durvīm, – es teicu. – Tāpēc arī sāki ilgoties?
Jānim noraustījās vaigs.
– Roberts savārunājis. Es pats aizgāju. Sapratu, kur ir manas mājas. Tikai nedomā, ka es naudas dēļ.
– Kādas naudas? – es pajautāju.
Šādu jautājumu viņš nebija gaidījis un uz mirkli apmulsa. Tad pieliecās pāri galdam, it kā būtu gatavs runāt pavisam nopietni.