– Es viņu ne pie pavadas vedu, lai varētu noturēt, – atbildēju. – Un matus es nekrāsoju viņa dēļ.
– Tad kā dēļ? Četrdesmit septiņos gados?
– Sevis dēļ.
Ilze novilka arī otru zābaku, iestūrēja virtuvē kā savējā, ielēja sev tēju no manas tējkannas un apsēdās uz tā paša ķeblīša, uz kura februārī bija stāvējis Jāņa čemodāns.
– Klausies, būs tā, – viņa paziņoja. – Robertu atstāšu līdz rītdienai, mēs ar Andri braucam uz atpūtas namiņu. Un vēl tu man sašūsi aizkarus vasarnīcai, audumu es mašīnā atvedu. Tev taču tagad vakaros tāpat nav ko darīt, viena sēdi.
– Robertu vari atstāt, viņš man netraucē, – es mierīgi sacīju. – Aizkarus šuj pati. Un, starp citu, atdod manu šujmašīnu. Tu oktobrī paņēmi uz nedēļu.
– Kādu vēl šujmašīnu? Tu taču man viņu atdevi.
– Es tev iedevu uz nedēļu. Tā nedēļa beidzās jau oktobrī.
– Ak, Anna, kam tev viņa tagad vajadzīga? Nav jau kam šūt.
– Bet to naudu, ko tu aizņēmies Roberta zobiem, es arī tev uzdāvināju? – pajautāju.
– Nu gan salīdzināji. Tas bija bērnam. Tu viņam tomēr esi tante. Mēs taču esam ģimene.
– Bijām, – es noteicu.
Kvīti toreiz, protams, nepaņēmu. Kurš gan prasa parakstu no vīra māsas, ja bērnam nakts vidū sāp zobs?
Ilze izdzēra tēju līdz galam un acīmredzot atcerējās īsto iemeslu, kāpēc bija tik ilgi kavējusies.
– Starp citu, Jānis lika atgādināt, lai tu neaizmirsti par mašīnu. Citādi viņam sāks zvanīt no bankas, viņš tur norādīts kā kontaktpersona. Viņam tagad nervozēt nedrīkst. Sandra viņam nopirka ādas jaku, viņi taisās uz Jūrmalu.
– Pasaki viņam, ka maksāju katra mēneša desmitajā datumā, – es atbildēju. – Cepu pīrāgus pēc pasūtījuma, vakaros. Mājsaimniece savus parādus nepamet. Un, kā izrādās, arī svešus ne.
– Ai, tikai nesāc, – Ilze saviebās. – Pati viņu palaidi garām.
Priekšnamā, vilkdama atpakaļ zābakus, viņa no pakaramā noņēma manu jauno lietussargu. Tumši zilu, ar koka rokturi. To biju nopirkusi martā kopā ar matu krāsu.
– Paņemšu. Solīja lietu. Vēlāk atdošu.
Es izņēmu lietussargu viņai no rokām un pakāru atpakaļ uz āķa.
– Tavs “vēlāk” jau kopš oktobra dzīvo pie manis kā šujmašīna, – sacīju. – Lietussargs paliks šeit.
– Kas ar tevi noticis? – Ilze skatījās uz mani tā, it kā es viņas acu priekšā būtu izģērbusies. – Skopa esi palikusi.
– Vērīga, – es izlaboju.
Tajā brīdī kabatā iezvanījās telefons. Numurs bija svešs, arī kods nepazīstams.
– Vai runāju ar Annu? – jautāja sievietes balss, tik skaidra un asa, ka to varēja dzirdēt visā priekšnamā. – Zvana notāre Kalniņa no Cēsīm. Par Artūra Bērziņa mantojuma lietu.
Artūrs bija mammas attāls brālēns. Dzīvē es viņu biju redzējusi tikai divas reizes, abas bērnībā. Tieši viņam katru decembri sūtīju apsveikuma kartīti – sākumā pēc mammas saraksta, vēlāk jau vienkārši ieraduma pēc.
– Viņš nomira? – es klusi pajautāju.
– Marta sākumā. Testamentā esat norādīta jūs. Jums būs jāierodas.
Ilze sastinga ar vienu zābaku rokā. Acis viņai kļuva apaļas kā pogas.
– Kāds vēl mantojums? – viņa nočukstēja.
– Velc zābakus, Ilze, – es teicu. – Nokavēsi savu atpūtu.
Uz Cēsīm es aizbraucu maija vidū. Ar vilcienu un pīrāgu maisiņā. Nezināju, pie kā īsti dodos, bet ar tukšām rokām braukt neprotu.
Notāre izrādījās neliela auguma sieviete ar brillēm ķēdītē. Pīrāgu viņa paņēma bez mazākā pārsteiguma un nolika uz palodzes.
– Artūrs jums atstājis visu, – Līga sacīja un pagrieza pret mani dokumentus. – Telpas pirmajā stāvā Brīvības ielā, tās nomā aptieka. Divus dzīvokļus, abi ir izīrēti. Un noguldījumu.
Es paskatījos uz noguldījuma summu un sāku skaitīt nulles. Pēc tam pārskaitīju vēlreiz, jo pirmajā reizē prāts atteicās ticēt redzētajam.
– Kāpēc man? – es nesapratu. – Es pie viņa ne reizi neesmu bijusi.
Līga izvilka no galda atvilktnes vecu kurpju kasti, kas bija pārsieta ar aptiekas gumiju.
– To atrada viņa sekcijā. Jūsu kartītes. Adresi mēs uzzinājām pēc tām, no atpakaļadreses, bet telefona numurs viņam bija pierakstu kladē. Kad viņš taisīja testamentu, es pajautāju, kas jūs viņam esat. Viņš atbildēja: “Viņa vienīgā mani Jaunajā gadā apsveic. Pārējie atcerēsies tad, kad būšu zem zemes.”
Pašā virspusē gulēja pagājušā gada kartīte – ar egles zariņu un sarkankrūtīti sniegā. Mans rokraksts, mani šķībie lielie burti, novēlējums siltai ziemai. “Kurš mūsdienās vispār vēl raksta kartītes,” toreiz bija pasmējies Jānis. Lūk, kurš.
– Iesniegumu varam pieņemt jau šodien, – paskaidroja notāre. – Apliecību saņemsiet pēc trešā septembra, kad būs pagājuši seši mēneši no nāves dienas. Un ņemiet vērā: tā būs jūsu personīgā manta. Bijušajam vīram uz to nav nekādu tiesību, pat ja jūs vēl būtu laulībā.
– Bet kredīts par viņa mašīnu, kas noformēts uz mani, – es pajautāju, – arī skaitās tikai mans personīgais īpašums?