ar to pašu balsi, ar kādu reiz mani pierunāja ņemt kredītu.
– Par mantojumu es esmu dzirdējis, – Jānis sacīja. – Un man nav vienalga. Tagad tur visi salīdīs kā mušas uz medu. Kādi radi pēkšņi uzradīsies, sāks apstrīdēt, īrnieki tevi apčakarēs. Anna, tu esi mājas cilvēks, tu no šitām lietām neko nesaproti. Bet es tikšu galā.
– Tu tiksi galā? – es pārjautāju.
– Protams. Darīsim tā: visus papīrus un dzīvokļu atslēgas tu nodosi man. Es pats aizbraukšu, pats runāšu ar īrniekiem, pats visu nokārtošu. Tev vispār nebūs jājaucas. Mēs taču esam ģimene.
Dzīvokļu atslēgas. Viņš pat neapvaicājās, kurā pilsētā tie dzīvokļi atrodas.
– Labi, ka tu pats to pateici, – es mierīgi atbildēju. – Tad man tiešām tev ir viens lūgums.
No atvilktnes izņēmu zilu mapi. Tajā stāvēja izdrukas, kuras biju vākusi trīs vakarus pēc kārtas, un svaiga anketa, no kuras vēl dvesa printera krāsas smarža. Es apsēdos viņam pretī un nopūtos tā, kā parasti nopūtos tikai pie komunālo maksājumu rēķiniem.
– Nekādas bagātības tur nav, Jāni. Tur ir bedre.
– Kāda vēl bedre? – viņš sarauca pieri.
– Telpas, kurās atrodas aptieka, ir ieķīlātas bankā. Artūrs savulaik pret tām paņēma aizdevumu jumta remontam, bet pēdējos sešus mēnešus maksājumus vairs neveica. No tā depozīta pietika vien nokavējumu un soda procentu segšanai. Aptieka novembrī grasās izvākties un prasa atpakaļ naudu, ko bija iemaksājusi par īri uz priekšu. Vienā dzīvoklī plīsušas caurules, apakšējie kaimiņi jau runā par tiesu. Ja līdz pirmajam novembrim bankai netiks samaksāts, telpas pārdos izsolē. Bet tieši tās arī dod visus ienākumus.
Jānis kopā ar ķebli atbīdījās no galda.
– Tad atsakies. Atsakies no tā mantojuma un viss.
– Par vēlu, – es teicu. – Maijā es to jau pieņēmu. Apliecība ir man rokās. Tagad tas viss ir mans. Kopā ar ķīlu.
– Un ko tu tagad domā darīt?
– Banka piekrīt pārkreditēt. Tikai man vienai kredītu nedos. Es esmu pavāre skolas ēdnīcā. Vajadzīgs galvotājs ar oficiāliem ienākumiem. – Es pabīdīju anketu viņa virzienā. – Tu taču nupat teici, ka tiksi galā.
Jānis paņēma lapu. Es redzēju, kā viņa skatiens skrien pāri rindām un tad apstājas apakšā, pie sīkā drukā rakstītā: galvotājs par saistībām atbild solidāri ar aizņēmēju.
– Tas nozīmē, ja tu nemaksāsi, tad prasīs no manis? – viņš jautāja.
– No mums, Jāni. Mēs taču esam ģimene, – es sacīju. – Un kredīts par tavu mašīnu joprojām ir uz mana vārda. To arī vilksim kopā. Dzīvosi šeit, komunālos maksāsim uz pusēm. Es cepšu pīrāgus, tu nesīsi algu mājās.
– Cik tur pavisam ir? – viņš klusi pajautāja.
– Vairāk, nekā tu piecos gados nopelnīsi, – es atbildēju.
Ķeblis noskrāpēja flīzes. Jānis pielēca kājās, un anketa noslīdēja no galda uz grīdas.
– Tu vispār esi pie pilna prāta? – viņš uzkliedza. – Tu gribi mani ievilkt parādu purvā? Es jau zināju. Visu mūžu tu esi bijusi tāda mājas vista, un tāda arī palikusi. Tikai tagad vēl ar parādiem kaklā. Domāji, es esmu muļķis un parakstīšos?
– Bet tu taču solīji visu nokārtot, – es noteicu.
– Pati arī roc ārā savu bedri. Atraduši te galvotāju.
Viņš norāva no pakaramā jaku un pirmajā brīdī pat netrāpīja piedurknē.
– Un vairs man nezvani, – Jānis izmeta jau pie durvīm. – Un Ilzei arī nezvani. Nav ko viņai jaukt galvu.
Pie sliekšņa viņš vēl uzmeta skatienu rozēm izlietnē, tomēr pēc tām neatgriezās. Es pati izvilku pušķi, nopurināju ūdeni un iespiedu viņam rokās. Viņš paņēma. Mehāniski, kā allaž paņēma visu, ko viņam deva.
Durvis aizcirtās tik skaļi, ka priekšnamā uz āķa nošūpojās zilais lietussargs.
Es kādu brīdi stāvēju un gaidīju, līdz apakšā nobūkšķēja kāpņutelpas ārdurvis. Tad atgriezos virtuvē, pacēlu no grīdas anketu un pārplēsu to uz pusēm. Pēc tam vēlreiz. Plaukstas bija siltas, un tajās nebija ne mazākā trīce. Viss, kas man bija jāuzzina par divdesmit gadiem kopā ar šo cilvēku, bija ietilpis vienā lapā ar sīkiem burtiem.
Pagāja mēnesis. Ilze tagad visai dzimtai stāsta, ka es esot līdz ausīm parādos un gribējusi tos uzkraut Jānim. Tantes viņai zvana un žēlo brāli.
Robertu sestdienās viņa vairs neved. Šujmašīnu tā arī nav atdevusi. Par Jāni runā, ka viņš noīrējis istabu netālu no stacijas un visiem skaidro, cik laikus esot izsprucis.
Aptieka Cēsīs pagarināja īres līgumu vēl uz trim gadiem. Nauda par oktobri ienāca piektajā datumā, tieši laikā.
Decembrī Robertam paliks desmit. Konstruktoru ar paceļamo celtni es viņam jau nopirku. Vai Ilze to iedos dēlam, ja es aiznesīšu, nezinu.
Maijā braukšu uz Cēsīm uzlikt Artūram kapa sētiņu. Kamēr viņš gaidīja manas pastkartes, es tā arī ne reizi pie viņa neaizbraucu.
Jaungada apsveikuma kartītes es nopirku jau oktobrī. Veselu paciņu, ar egļu zariem virsū.
Trešdien es izcepu kotletes. Ne jau tāpēc, ka bija trešdiena. Vienkārši sakārojās. Ēdu tās turpat no pannas, stāvot pie sinepju krāsas sienas, un nekur nesteidzos.