“Pēc sava. Tā, ko jums kāzās uzdāvināju” — sacīja Sandra, paziņojot, ka nākamnedēļ atbrauks pēc ledusskapja

Netaisnīgi, sāpīgi — mājas miers kļuva ievainots.
Stāsti

bet otru — Andris divpadsmitajā gadā. Vēl te ir dvieļu komplekts. Tējkanna ar svilpi, tikai svilpe tai sen vairs neskan. Galdauts ar gaiļiem. Un šis… — Ilze izvilka no kastes plānu, nobružātu brošūriņu. — “Kā kļūt par labu sievu un saimnieci”. Jūs man to iedevāt otrajā dienā pēc kāzām. Skatieties, te vēl jūsu ieliktās lapiņas palikušas.

Virtuvē iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt vienīgi Aivara smago šņākšanu.

— Ilze, nu kāpēc tev vajag šitā? — Andris neizturēja.

— Kā — šitā?

— Nu… visu šo. It kā mēs būtu kaut kādi sīkstuļi.

— Es neapvainojos, Andri, — Ilze atbildēja mierīgi, pat maigi. — Man tiešām nav žēl. Lai Sandrai ir viss, kas viņai pienākas.

Sandra paņēma brošūru rokās un pārlapoja. Lūpas viņai sāka trīcēt — nevarēja saprast, vai no aizvainojuma, vai no kā pavisam cita.

— Es toreiz gribēju tikai labu, — viņa dobji noteica. — Tu biji pilsētniece, neko neprati. Pat kotletes tev juka ārā uz pannas.

— Atceros. Pēc tam jūs man iemācījāt maltajai gaļai likt izmērcētu baltmaizi. Jau divdesmit trīs gadus tā daru. To gan jums atdot atpakaļ nesanāks.

Sandra pacēla acis uz Ilzi, taču neko neatbildēja. Tikai aizvēra brošūru un ielika to atpakaļ kastē.

— Aivar, nes ledusskapi.

Kasti viņa tā arī nepaņēma.

Ledusskapja dabūšana lejā izvērtās par veselu pārbaudījumu: veca piecstāvu māja, piektais stāvs, lifta nav. Aivars ķērās pie apakšas, Andris — pie augšas. Pie trešā stāva Andris sāka stenēt.

— Aivar, pag, pag, man mugura!

— Andri, turi taču, nelaid vaļā! Viņš tūlīt aizbrauks!

— Es turu!

— Kā tad tu turi, ja viņš man uz kājas stāv!

Ilze stāvēja piektā stāva laukumiņā un skatījās lejup. No puspavērtām kaimiņu durvīm izbāza galvu Veronika.

— Ilzīt, kāpēc viņi to ledusskapi uz sāniem stiepj?

— Laikam tā viņiem ērtāk.

— Ai, tā jau nedrīkst. Ledusskapi guļus vest nav labi. Mans znots ir meistars, viņš man stāstīja: kompresora eļļa satek caurulēs. Pēc tādas pārvadāšanas viņam vismaz diennakti jāpastāv kājās, un tikai tad drīkst slēgt iekšā.

— Sandra! — Ilze uzsauca lejup. — Viņu nedrīkst uzreiz ieslēgt! Lai diennakti pastāv!

— Es četrdesmit gadus lietoju ledusskapjus, nemāci mani dzīvot! — no apakšas atskanēja Sandras balss.

Ilze tikai paraustīja plecus un aizvēra dzīvokļa durvis.

Virtuvē palika tukšums — gaišāks taisnstūris uz linoleja, apkārt putekļu mala, pudeles korķis, Jura bērnības mašīnīte bez riteņiem un laulības gredzens. Andra gredzens. Viņš to bija pazaudējis pirms kādiem pieciem gadiem un toreiz sacēlis pamatīgu traci, zvērēdams, ka Ilze to kaut kur nobāzusi.

Ilze pacēla gredzenu, mirkli pavirpināja starp pirkstiem un ielika cepumu kārbā pie magnētiņiem. Tad aizgāja pie Veronikas pēc saviem produktiem.

Jauno ledusskapi atveda pirmdien. Ilze to izvēlējās divus vakarus pēc kārtas: ar Daci apspriedās pa telefonu, ar Juri sarakstījās ziņapmaiņā.

— Mamm, ņem divkameru, ar No Frost.

— Sudrabotu vai baltu?

— Sudrabotu. Izskatās nopietnāk.

— Bet šis bēšais? Viņš tāds… silts.

— Mamm, pērc tādu, kāds tev pašai patīk. Tas taču ir tavs ledusskapis.

Tas “tavs” nez kāpēc viņai ieķērās prātā. Nevis uzdāvināts. Nevis kopīgs. Savs. Bēšs, garš, par piecsimt četrdesmit eiro uz nomaksu bez pārmaksas.

Tas darbojās tik klusi, ka Ilze naktī divreiz cēlās pārbaudīt, vai vispār ir ieslēgts. Atvēra durvis — iedegās gaisma, iekšpusē valdīja patīkams vēsums. Tātad strādā. Magnētus viņa salika atpakaļ pa vienam, un alni bez ragiem pielika pašā vidū.

— Nu ko, — viņa teica alnim. — Sāksim jaunu dzīvi?

Alnis, protams, klusēja. Ledusskapis arī. Ilze pēkšņi iesmējās.

Apmēram pēc desmit dienām, kad Ilze tikko bija pārnākusi no darba, uzsildījusi vakariņas un ielējusi sev tēju, piezvanīja Sandra.

— Ilze, — viņa teica bez jebkāda ievada. — Viņš nestrādā.

— Kurš?

— Tavs ledusskapis. Tas ir… mans. Rūc kā traktors, bet nesaldē. Es meistaru izsaucu.

— Un ko meistars teica?

— Teica… — Sandra, šķiet, lasīja no lapiņas. — “Vai veda guļus un uzreiz pieslēdza? Kompresors nav izturējis. Viņam ir divdesmit trīs gadi, mainīt nav jēgas, lētāk pirkt jaunu ledusskapi.”

Ilze piespieda plaukstu pie mutes, lai neiesmietos.

— Sandra, es taču jums no kāpnēm kliedzu.

— Kliedza viņa… Andris teica, ka nekas traks nebūs. Internetā paskatījās.

— Nu, ja internetā…

— Neironizē, Ilze. Tev tas nepiestāv.

Ilze jau nodomāja, ka saruna ar to arī beigsies. Taču Sandra klausuli nenolika. Otrā galā bija dzirdama viņas smagā elpa.

— Ilze, — pēc brīža viņa ierunājās pavisam citā balsī. — Drīkstu tev vienu lietu pateikt?

— Sakiet.

— Viņš dienām guļ.

— Ledusskapis?

— Andris! — Sandra gandrīz iekliedzās. — Andris guļ! Uz dīvāna! No rīta līdz vakaram! Es viņam saku: Andriņ, vismaz atkritumus iznes. Bet viņš: mammu, es esmu meklējumos. Kādos meklējumos, Ilze? Viņš telefonā tankus spēlē! Es ceļos septiņos no rīta, eju uz veikalu, gatavoju, mazgāju. Ēd viņš kā trīs vīri, bet naudu nedod, jo naudas nav. Viņam, redz, radošā krīze. Pierakstīju viņu uz mēbeļnieku kursiem, aizgāja divas reizes un paziņoja, ka tur esot putekļains. Pagājušonedēļ palūdzu: pieliec man vannasistabā vismaz plauktiņu. Zini, ko viņš izdarīja?

— Trīs dienas lika? — Ilze minēja.

— Piecas! Un šķībi! Vakar tas plaukts nogāzās kopā ar šampūnu!

Ilze klusēja. Viņas iztēlē uzpeldēja mazā virtuve Miera ielā, kur tagad līdzās stāv salūzušais ledusskapis un vecais Sandras aparāts, kuru tā arī nav izveduši. Istabā uz dīvāna guļ Andris, bet septiņdesmit četrus gadus vecā Sandra ar asinsspiediena mērītāju somā stiepj no tirgus maisus, jo “Andriņam taču normāli jāēd”.

Un pēkšņi tas vairs nelikās smieklīgi. Drīzāk kļuva žēl.

— Sandra, — Ilze klusi sacīja. — Vai šodien spiedienu mērījāt?

— Mērīju. Simt sešdesmit uz simt.

— Zāles iedzērāt?

— Iedzēru.

— Ja līdz vakaram nekritīsies, sauciet ārstu. Nevelciet garumā.

Atkal iestājās pauze. Tad Sandra pēkšņi pateica:

— Ilze, bet varbūt… varbūt tu viņu paņemtu atpakaļ?

— Ledusskapi?

— Kādu vēl ledusskapi! Andri!

Ilze nolika krūzi uz galda. Paskatījās uz savu bēšo ledusskapi un uz alni durvju vidū.

— Sandra, vai jūs atceraties, ko teicāt mūsu kāzās? Kad cēlāt tostu?

— Nu… kaut ko jau teicu. Divdesmit trīs gadi pagājuši.

— Es gan atceros. Jūs piecēlāties ar glāzi rokā un sacījāt: “Ilze, es tev atdodu pašu dārgāko, kas man ir.”

Vizmas Seta