— Andri, tad nopērciet jaunu.
— Ilze, tu taču saproti, man tagad nav viegls posms.
— Saprotu. Tu sevi meklē.
— Nesāc atkal. Starp citu, es aizgāju no darba.
Ilzei karote gandrīz izslīdēja no pirkstiem.
— Kā — aizgāji?
— Vienkārši. Sapratu, ka tās tāmes nav mans aicinājums. Divdesmit sešus gadus skaitīju svešu betonu. Gribas kaut ko īstu. Varbūt ar koku. Taisīt mēbeles ar savām rokām.
— Andri, tu vannasistabā plauktu trīs gadus pie sienas liki.
— Nu, protams! Atkal tas pats! Tieši tāpēc mēs arī izšķīrāmies!
— Mēs izšķīrāmies tāpēc, ka tu pats aizgāji.
— Nu… arī tāpēc. Vārdu sakot, atdod mammai ledusskapi. Viņa taču to dāvināja.
— Viņa to dāvināja mums, Andri. Mums abiem.
— Bet “mums” vairs nav, — viņš pateica tādā tonī, it kā ar to viss būtu atrisināts.
— Un man tagad dzīvot bez ledusskapja?
— Nopirksi sev. Tu taču strādā.
Tajā brīdī Ilzei kaut kas iekšā saslēdzās. Viņa bija strādājusi visus šos divdesmit trīs gadus — arī tad, kad Andrim pusgadu “aizkavēja prēmiju”, arī pandēmijas laikā. Viņa palīdzēja Jurim ar pirmo iemaksu dzīvokļa kredītam. Uz viņas pleciem turējās vasarnīca. Un tagad bijušais vīrs, kurš darba vietu bija pametis koka un “īstā aicinājuma” dēļ, mierīgi ieteica viņai nopirkt sev ledusskapi.
— Labi, Andri, — Ilze noteica pārsteidzoši mierīgi. — Lai brauc sestdien.
— Tiešām? — viņš pat apjuka. — Nu re. Es zināju, ka ar tevi var normāli sarunāt. Paldies, Ilze.
— Lūdzu. Tikai brauc arī tu. Nesīsi.
— Es? Bet man taču mugura…
— Brauc, Andri.
Juris par visu uzzināja trešdien, kad ieskrēja pie mātes pēc marinētu gurķu burkas.
— Mamm, tas vispār ir likumīgi?
— Nē, dēliņ. Ilze, kas ir juriste, saka — dāvanas atpakaļ neprasa.
— Tad atsaki viņiem!
— Negribu es nevienam neko atteikt. Pēc tam visu mūžu klausīšos, kā viņa mani radiem aprunā: “Skopa, vīramātes ledusskapi pievāca.”
Juris paskatījās uz veco ledusskapi, kas tieši tajā brīdī sāka rūkt un nodrebēja ar visu korpusu.
— Mamm, atdod viņiem to dzelzs kasti. Es tev jaunu nopirkšu.
— Ar tavu kredītu? Beidz izdomāt.
— Nu tad uz nomaksu.
— Juri, man ir alga. Pati nopirkšu. Un zini ko… — Ilze pēkšņi pasmaidīja. — Es jau sen gribēju jaunu. Tādu, kur nav jākaļ ledus ārā un nav jāatsaldē saldētava. Pa šiem divdesmit trim gadiem es droši vien veselu tonnu ledus ar nazi esmu nodauzījusi. Andris vienmēr teica: “Kāpēc mainīt, ja strādā?” Bet tagad, lūk, ir iemesls.
— Nu tad labi, — Juris nopūtās. — Tikai tu nepārdzīvo.
— Es nepārdzīvoju.
— Jā, protams. Tu gurķu burku jau trešo reizi pārstādi no vienas vietas uz otru.
Ilze paskatījās uz burku savās rokās un iesmējās.
Piektdienas vakarā viņa ledusskapi iztukšoja. Divi siera gabali, vistas gaļa, katls ar zupu, marinējumi, mammas ievārījums, pašas acu pilieni un maisiņš ar dillēm, kas bija sasaldētas vēl augustā. Visu salika somās un aiznesa kaimiņienei Veronikai, kurai uz iestiklotā balkona stāvēja otrs ledusskapis.
— Ilzīt, kas tad noticis? Salūza?
— Nē, Veronika. Bijusī vīramāte savāc.
Veronika, astoņdesmitgadīga bijusī ķīmijas skolotāja, lēnām noņēma brilles.
— Sandra? Tā pati, kura pavasarī pie tevis atnāca vatētā mētelī, kad visi jau plānās jakās staigāja?
— Tā pati.
— Nu brīnumi. Un pēc tam ko — gultu arī ņems? Viņa jums gultu nedāvināja?
— Nē, gultu dāvināja mani vecāki.
— Tad jau labi. Gulēt būs kur, ēst nebūs ko. Notievēsi, — Veronika noteica, un abas sāka smieties tik skaļi, ka kāds kāpņu telpā aizcirta durvis.
Mājās Ilze sāka noņemt magnētiņus no ledusskapja durvīm. Izrādījās, tas ir visgrūtākais. Jūrmala — pirmais brauciens trijatā, Jurim bija trīs gadi, viņš saēdās ķiršus un pēc tam raudāja visu nakti. Valmiera — Andris pazaudēja pasi, un viņi pusi dienas skraidīja pa autoostu un policijas iecirkni. Kuldīga — astoņpadsmitā kāzu gadadiena, toreiz viņi vēl prata smieties kopā. Uz Cēsīm viņa jau bija braukusi viena, ar kolēģu grupu, jo Andris paziņoja, ka “pa baznīcām vazāties ir garlaicīgi”. Un vēl bija alnis bez ragiem no Latgales — to Juris sešpadsmit gadu vecumā bija atvedis no vasaras nometnes.
Ilze salika magnētiņus cepumu skārda kārbā un brīdi pasēdēja klusumā. Tad aizgāja uz istabu un sameklēja vēl vienu, lielāku kasti.
Sestdien tieši vienpadsmitos zem logiem ierūcās vecs furgons. Pirmais no tā izkāpa Andra brālēns Aivars — liels, labsirdīgs vīrs ap piecdesmit pieciem. Pēc viņa no priekšējā sēdekļa piesardzīgi nokāpa Sandra tajā pašā vatētajā mētelī, lai gan ārā bija plus divpadsmit. Pēdējais izlīda Andris ar sejas izteiksmi, it kā viņu vestu nevis pēc ledusskapja, bet uz tiesu.
Ilze atvēra durvis.
— Labdien, Sandra. Sveiks, Aivar. Nāciet iekšā.
— Sveika, Ilze. — Vīramāte iegāja koridorā, apavus nenovilkdama, un uzreiz ielūkojās virtuvē. — Nomazgāji?
— Nomazgāju.
— Labi. Jo es jau zinu, kā jums te mēdza būt.
— Mamm, — Andris klusi ierunājās.
— Kas “mamm”? Es divdesmit trīs gadus nācu ciemos un redzēju, ka viņa to ledusskapi atsaldē labi ja reizi pusgadā. Es savējo katru mēnesi tīru!
— Jūsu taču salūza, — mierīgi piezīmēja Ilze.
— Mans salūza no vecuma, — Sandra atbildēja ar cieņu balsī. — Viņam ir trīsdesmit viens gads.
Aivars iegāja virtuvē, pieklauvēja pie ledusskapja sāna un ar cieņu nošvilpās.
— Oho, Ilze. Tā gan ir tehnika. Tagad tādus vairs neražo. Šito laikam taisīja tā, lai pārdzīvo visu māju.
— Aivar, neplāpā, — Sandra viņu pārtrauca. — Ņemiet taču.
— Tant Sandra, vispirms viņš jāatvieno un jāļauj atkust. Citādi pa visu kāpņu telpu tecēs.
— Es atvienoju jau vakar, — Ilze sacīja. — Ūdens ir notecējis. Varat nest.
Sandra uz mirkli samulsa. Izskatījās, ka viņa bija gatavojusies pretestībai — asarām, pārmetumiem, varbūt pat skandālam. Ilze labi zināja, ka somā viņai noteikti ir asinsspiediena mērītājs un zāles sirdij. Bet vedekla tikai mierīgi norāda uz ledusskapi: lūdzu, ņemiet.
— Nu tad… — vīramāte apmulsusi novilka. — Tad jau labi. Cilvēciski vajag.
— Protams, cilvēciski, — Ilze pamāja. — Es te padomāju: ja reiz dāvanas atdod atpakaļ, tad jāatdod visas. Lai viss būtu godīgi.
— Kādas vēl dāvanas? — Sandra acumirklī kļuva piesardzīga.
Ilze no istabas iznesa kartona kasti un nolika to uz ķeblīša.
— Te ir viss, ko jūs mums esat dāvinājusi. Kristāla vāze desmitajai kāzu gadadienai. Servīze “Madonna”, tiesa, divu krūzīšu trūkst: vienu Juris saplēsa vēl pirmajā klasē.