Un vēl ledusskapi piedevām — lai mājās nekad nekā netrūktu.” Visi toreiz aplaudēja. Es pat apraudājos.
Klausulē kādu brīdi valdīja pilnīgs klusums.
— Lūk, — Ilze turpināja mierīgi, gandrīz saudzīgi. — Jurists man paskaidroja, ka dāvanas atpakaļ neprasa. Bet, tā kā jūs paņēmāt gan ledusskapi, gan “pašu dārgāko”, tad tagad tas viss atkal ir jūsu īpašums. Atpakaļ es nepieņemu.
Pirmajā mirklī Ilzei šķita, ka Sandra ir aizvainota līdz sirds dziļumiem un tūlīt nometīs klausuli. Taču tad no telefona atskanēja savāda skaņa — it kā šņuksts, it kā klepus. Tikai pēc mirkļa Ilze saprata: Sandra smejas. Vecišķi, aizelsusies, ar klepu pa vidu.
— Ak, Ilze… nu tu gan esi odze… — viņa izdvesa. — Bet taisnība tev ir. Pati paņēmu, pati tagad arī mokos.
— Tieši tā, — Ilze piekrita.
— Dievs ar mani… labi. — Sandra nošņauca degunu. — Tu tās kotletes vēl aizvien ar baltmaizi taisi?
— Taisu.
— Pienā mērcē vai ūdenī?
— Pienā.
— Pareizi, — Sandra atzinīgi noteica. — Ūdenī mērcē tikai tās, kurām slinkums normāli pagatavot.
Svētdien Ilze pati īsti nesaprata, kā bija nonākusi pie mājas Raiņa ielā. Blakus stāvēja Juris, bet viņai rokā bija maisiņš ar kotletēm, burka marinētu gurķu un kāpostu pīrāgs.
— Mamm, tu tiešām esi pārliecināta? — Juris pajautāja, kad viņi jau kāpa pa kāpnēm.
— Nē, — Ilze godīgi atbildēja. — Bet tava vecmamma tur viena pati ar visu šo radošo krīzi.
— Mamm, es tevi reizēm nesaprotu. Viņa taču tev ledusskapi atņēma.
— Juri, viņai nevajadzēja pašu ledusskapi. Viņai vajadzēja pieķerties kaut kam savam. Dēls aizgāja no sievas, darbu pameta, tagad guļ uz dīvāna. Bet ledusskapis — tas vismaz ir kaut kas taustāms. Saproti?
Juris klusi nosmīkņāja.
— Saproti jau saprotu. Tikai tētim kotletes nedod.
Durvis atvēra Sandra — halātā, ar mazliet izspūrušiem matiem. Ieraudzījusi vedeklu un mazdēlu, viņa apjuka un steigšus pieglauda frizūru.
— Vai dieniņ… Kāpēc nepiezvanījāt? Man te viss kā pēc vētras.
— Mēs tikai uz brītiņu, vecmamm. Mamma tev kotletes atveda.
— Ar baltmaizi, — Ilze piebilda. — Un mērcētu pienā.
No istabas iznāca Andris. Izstaipītā T kreklā, neskuvies, ar telefonu rokā.
— O, Ilze, sveika. Kotletes? Super, es tieši biju izsalcis.
— Tās ir tavai mammai, — Ilze mierīgi sacīja.
— Nu bet mēs taču te kopā…
— Andri, — Sandra pēkšņi ierunājās tik stingri, ka Ilze gandrīz nepazina viņas balsi. — Ko tu šodien esi ēdis?
— Nu… sviestmaizes.
— Sviestmaizes. Kotletes atveda man. Tev ledusskapī ir kefīrs, ja vēl nav saskābis. Tiesa, ledusskapis nestrādā. Tā ka, dēliņ, aizej uz veikalu un nopērc sev pelmeņus. Par savu naudu.
— Mamm, man nav naudas.
— Tad ej nopelni. Aivars teica, ka viņiem noliktavā vajag krāvējus. Ledusskapi tu jau nesi, pieredze ir.
Juris aizklepojās, lai nesāktu skaļi smieties. Andris paskatījās uz māti, tad uz bijušo sievu, tad uz dēlu — it kā cerētu vismaz no kāda sagaidīt atbalstu. Nesagaidīja. Viņš pagriezās, iegāja istabā un aizcirta durvis.
— Nekas, — Sandra noteica. — Iztrakojas un pāries. Nāciet uz virtuvi. Tikai tur man… — viņa pamāja ar roku, — īsta metāllūžņu noliktava.
Virtuvē patiešām stāvēja divi beigti ledusskapji. Tie aizņēma tik daudz vietas, ka līdz plītij varēja tikt tikai sāniski, piespiežoties pie sienas.
— Vecmamm, tos taču vajag izvest, — Juris sacīja.
— Vajag jau vajag. Bet kurš izvedīs? Aivars laukos, bet šitais… — viņa ar zodu norādīja uz istabas pusi.
— Es noorganizēšu. Ar puišiem no darba, kaut kad nedēļas laikā.
— Un kā es palikšu bez ledusskapja?
Ilze ar Juri saskatījās. Juris jau pavēra muti, bet Ilze paspēja pirmā:
— Mēs ar Juri jums nopirksim jaunu. Nelielu, divkameru, ar No Frost, lai nav katru mēnesi jāatkausē. Ar jūsu asinsspiedienu jums nav jāskalda ledus ar nazi.
Sandra apsēdās uz taburetes un ilgi skatījās uz Ilzi — bez smaida, bez dusmām, bez jebkādas redzamas sejas izteiksmes. Tad viņa pateica vārdus, kurus Ilze divdesmit trīs gadu laikā no viņas nebija dzirdējusi ne reizi:
— Piedod man, Ilze.
— Par ledusskapi?
— Par visu. Par to stulbo grāmatiņu. Par to, ka saukāju tevi par neveiklu un bez rokām. Par to, ka Jura kāzās pateicu — tu slikti izskaties… Bet tu izskatījies labi. Es vienkārši apskaudu. — Sandra noslaucīja acis ar halāta malu. — Es visu laiku domāju, ka tu man manu Andri esi atņēmusi. Bet izrādās, tu viņu divdesmit trīs gadus uz saviem pleciem esi vilkusi. Es jau pēc diviem mēnešiem esmu pagurusi.
Ilze apsēdās viņai līdzās un viegli apņēma viņu ap pleciem. Sandra pēkšņi šķita pavisam maza, sausa un trausla — nepavisam ne tā bargā sieviete, kura pa telefonu prata cirst kā ar cirvi.
— Nekas, Sandra. Dzīvē visādi gadās.
— Negadās, Ilze. Negadās tā, ka pēc visa šitā vedekla vēl kotletes ved.
— Redziet, tomēr gadās.
Juris klusām izgāja uz balkona, it kā viņam pēkšņi būtu steidzami vajadzīgs svaigs gaiss. Ilze zināja, ka arī viņš ir aizkustināts, tikai to neatzītu pat piespiests.
Jauno ledusskapi Sandrai atveda pēc nedēļas. Nelielu, baltu, klusu — par trīssimt desmit eiro, summu viņi ar Juri sadalīja uz pusēm. Juris ar kolēģiem iznesa abus vecos milzeņus, un virtuve uzreiz kļuva plaša, it kā kāds būtu atbīdījis sienas. Sandra staigāja jaunajam pirkumam apkārt kā ap līgavaini, te atvēra durvis, te aizvēra.
— Ilze, bet viņš tiešām saldē?
— Tiešām. Pēc pāris stundām pati pārbaudīsiet.
— Un nedūks?
— Nedūks.
— Nu, paskat tik, — Sandra brīnīdamās pakratīja galvu. — It kā viņa nemaz nebūtu.
Andris tomēr aizgāja strādāt uz noliktavu, kur viņu iekārtoja Aivars. Viņš burkšķēja, sūdzējās par muguru, vakaros vaidēja, bet uz darbu gāja. Pēc mēneša viņš piezvanīja Ilzei un nedroši iesāka:
— Ilze, paklausies… es te padomāju. Varbūt mēs varētu mēģināt vēlreiz? Es sapratu, kas es esmu.
— Un kas tad tu esi, Andri?
— Nu… es sapratu, ka man bez tevis ir slikti.
Ilze paskatījās uz savu bēšo ledusskapi, uz alni bez ragiem un uz jauno magnētu no Rēzeknes, kur viņa bija aizbraukusi kopā ar darba kolektīvu. Dace tur pazaudēja šalli un pusi dienas to meklēja, līdz izrādījās, ka šalle visu laiku gulējusi autobusā zem viņas pašas sēdekļa.
— Andri, man prieks, ka tu kaut ko esi sapratis, — Ilze sacīja. — Tiešām prieks. Tikai tu esi sapratis, ka tev bez manis ir slikti. Savukārt es esmu sapratusi, ka man bez tevis ir mierīgi. Pat labi.
— Ilze…
— Pasveicini mammu. Pasaki, ka sestdien iebraukšu, atvedīšu kāpostu pīrāgu.
Viņa nolika klausuli un atcerējās par gredzenu, ko bija atradusi zem ledusskapja. Vajadzētu kādreiz atdot. Tad Ilze nosprieda, ka nav nekādas steigas: lai vēl kādu laiku paguļ cepumu kārbā.
Bet Sandra tagad zvana viņai katru svētdienu tieši vienpadsmitos un, kā jau ierasts, bez jebkāda ievada sāk ar pašu svarīgāko:
— Ilze, klau, kāpostus pīrāgam tu sautē vai liec iekšā svaigus?