Tur bija pierakstīts, no kā viņa pēdējo divu mēnešu laikā prasījusi naudu, cik saņēmusi un cik vēl palikusi parādā.
Pie mana vārda nebija ierakstīta summa.
Tur stāvēja tikai viens teikums.
„Annai man jāatvainojas atsevišķi.”
Es pacēlu acis uz viņu.
– Kāpēc jūs to uzrakstījāt?
Ilzes kundze ilgi maisīja tēju, kaut gan cukurs jau sen bija izkusis.
– Tāpēc, ka, ja es par to tikai domāju, vienmēr atrodu kādu atrunu, lai to neizdarītu.
Viņa sacīja, ka viņai bijis kauns par to, ka noticējusi svešiniekam. Vēl lielāks kauns viņu pārņēmis brīdī, kad nācies prasīt naudu pašas bērniem. Un, lai noslēptu vienus melus, viņa sākusi stāstīt nākamos.
Tomēr tas, ko viņa nodarīja man, nebija tikai šīs krāpšanas sekas.
– Es tev sen esmu apskaudusi, – viņa beidzot izteica.
– Par ko?
– Par to, ka tu proti pateikt „nē”. Es visu dzīvi baidījos: ja kādam atteikšu, mani vairs nemīlēs.
Es uzreiz nejutu līdzjūtību.
Un arī neiedomājos, ka ar šiem vārdiem viss pēkšņi būtu sakārtots.
Taču tā bija pirmā reize, kad dzirdēju viņu runājam, nemeklējot kādu, uz kuru novelt vainu.
– Jūs mani ļoti sāpinājāt, – es klusi pateicu.
– Es zinu.
– Un ne tikai mani. Jūs pazemojāt arī Sandru, liekot izskatīties tā, it kā viņas bērniem mājās nebūtu ko ēst.
Ilzes kundze lēni pamāja.
– Ar viņu es jau runāju.
Pēc tam viņa pateica kaut ko tādu, kas pēdējiem mēnešiem piešķīra pavisam citu nozīmi.
– Zini, Sandra saprata, ka tas cilvēks mani māna, agrāk nekā es pati.
– Kad tas bija?
– Septembrī. Viņa manā telefonā ieraudzīja vienu no viņa ziņām. Brīdināja, ka tas varētu būt krāpnieks, un piedāvāja palīdzēt vērsties policijā.
– Un ko jūs?
– Es viņai pateicu: ja viņa vēlreiz jauksies manā dzīvē, lai vairs nenāk pie manis.
Man acu priekšā atausa Sandras nogurusī seja tajā sestdienā. Viņa nebija cīnījusies tikai ar savām rūpēm. Viņa bija mēģinājusi izglābt arī savu māti, kamēr māte viņai pagrieza muguru.
Ilzes kundze noslaucīja acis ar kabatlakatiņa stūri.
– Bet tad, kad man nauda beidzās pavisam, tieši viņa man atnesa pusdienas.
Tajā pēcpusdienā es viņas atvainošanos pieņēmu, bet aploksni ar naudu nepaņēmu. Palūdzu, lai viņa vispirms no tās samaksā savus neatliekamākos rēķinus. Par pārējiem parādiem lai vienojas ar Jāni un Sandru — skaidri, godīgi un bez noslēpumiem.
Mēs neapskāvāmies. Nekļuvām vienā mirklī par tuvām draudzenēm.
Kad jau taisījāmies iet prom, Ilzes kundze vēl apvaicājās:
– Kā tev šķiet, vai Sandra man kādreiz piedos?
– To jums jāprasa viņai, – es atbildēju.
Decembrī Sandra tika uzņemta mācību programmā un atrada arī nepilnas slodzes administratores darbu. Darba laiks viņai daudz labāk saskanēja ar bērnu skolu un bērnudārzu. Visas problēmas ar to nepazuda, tomēr viņai beidzot bija plāns.
Nedēļu pirms Ziemassvētkiem viņa negaidīti parādījās pie mūsu durvīm.
Rokās viņai bija liela kaste ar vāku.
– Es jums kaut ko atnesu, – viņa pasmaidīja.
Kaste bija pilna ar tikko ceptiem siera pīrādziņiem.
– Cepām kopā ar bērniem. Toms rīvēja sieru, Laura spieda formiņas, bet Roberts pamanījās apēst daļu mīklas.
Mēs visi iesmējāmies.
Tad Sandra kļuva nopietnāka.
– Zini, Anna, es ilgi domāju, ka mans pienākums ir būt pateicīgai par visu, ko man iedod, un klusēt.
– Un tagad?
– Tagad es mācos, ka lūgt palīdzību nav kauns. Bet nevienam nav tiesību manā vietā kaut ko pieprasīt.
Tajā pašā dienā mēs ar Jāni apēdām gandrīz pusi kastes.
Atlikušo nākamajā dienā aizvedām pie Sandras, jo viņa mūs bija uzaicinājusi pusdienās.
Tur bija arī Ilzes kundze. Viņa nekomandēja, nedalīja citu cilvēku naudu un nevēra vaļā neviena ledusskapi. Viņa vienkārši sēdēja pie galda blakus Robertam un palīdzēja viņam no zupas izlasīt burkānus, kurus mazais, kā pats apgalvoja, necieta ne acu galā.
Pēc pusdienām, kamēr Sandra vāca šķīvjus, pie manis pienāca Toms.
– Anna tante, drīkstu kaut ko pajautāt?
– Protams.
– Mamma teica, ka jūs reiz sastrīdējāties ar omīti par kaut kādu iepirkšanos. Tā bija?
Es paskatījos uz divpadsmitgadīgo zēnu. Melot viņam negribēju. Taču arī uzkraut bērnam pieaugušo smagumu nešķita pareizi.
– Jā, mēs toreiz nevarējām vienoties par to, kuram ir tiesības lemt par otra cilvēka lietām.
Toms brīdi domīgi klusēja.
– Tātad tas ir līdzīgi kā tad, kad Roberts paņem manu šokolādi, jo viņam šķiet, ka viņam tā vajadzīga vairāk?
Es pasmaidīju.
– Kaut kas uz to pusi.
– Un tagad jūs vairs neņemat viens otram nost?
– Mēs cenšamies to nedarīt.
Toms nopietni pamāja un aizskrēja atpakaļ spēlēties.
Mājupceļā Jānis mašīnā satvēra manu roku.
– Man žēl, ka tajā sestdienā tev tas viss bija jāiztur vienai.
– Es nebiju viena līdz galam. Tu atgriezies.
– Tomēr man vajadzēja par naudu ar tevi runāt agrāk.
– Jā, – es sacīju. – Vajadzēja gan.
Mēs vairs nestrīdējāmies. Abi sapratām, ka uzticēšanās nekļūst stipra tāpēc, ka cilvēki nekad nekļūdās. Tā kļūst stipra tad, ja arī nepatīkamas lietas netiek paslēptas vienam no otra.
Kopš tā laika mēs Sandrai palīdzam, kad viņai tas tiešām vajadzīgs. Reizēm aizvedam bērnus no skolas, citreiz aizdodam auto vai uzaicinām viņus pusdienās.
Taču mēs to vairs nedarām tāpēc, ka kāds to pieprasa kā pienākumu.
Mēs to darām tāpēc, ka paši tā izvēlamies.
Un ir vēl kāds sīkums, ko tajā oktobra sestdienā es nebūtu varējusi pat iedomāties.
Nākamajos ģimenes Ziemassvētkos Ilzes kundze man pasniedza tikai vienu dāvanu: vienkāršu, ar roku rakstītu recepšu burtnīcu. Tajā bija ēdieni, ko savulaik gatavojusi vēl viņas māte.
Pirmajā lapā viņa bija ierakstījusi:
„Annai. Jo pie ģimenes galda vieta ir ikvienam, taču neviens nedrīkst paņemt otra šķīvi.”
Šī burtnīca joprojām stāv manā virtuves plauktā.
Un ikreiz, kad to atveru, es atceros: tajā dienā ģimenes mieru es nenosargāju ar diviem pārtikas maisiem.
Es to nosargāju tieši tāpēc, ka beidzot tos neatdevu.