Pamazām Ilzes kundze, kura pēc mana vīratēva nāves jau piecus gadus dzīvoja viena, sāka pakārtot savas dienas šīm ziņām. Viņa gaidīja tās no rītiem, pārbaudīja telefonu pusdienlaikā un vakarā ilgi sēdēja pie ekrāna, cerot ieraudzīt vēl kādu rindiņu.
Pēc kāda laika vīrietis viņai uzticēja savu “problēmu”. Viņam it kā vajadzēja tikt klāt uzkrājumiem ārzemēs, taču banka uz laiku esot bloķējusi viņa kontu. Sākumā viņš palūdza astoņdesmit eiro — it kā dokumentu un administratīvu izdevumu segšanai.
Pēc tam vajadzēja vēl simt eiro.
Tad vēl simt astoņdesmit.
Ilzes kundze visu pārskaitīja.
Kad viņas pašas nauda bija iztērēta, viņa sāka aizņemties.
– Cik kopā tu viņam aizsūtīji? – Jānis jautāja.
Mana vīramāte nervozi berzēja pirkstus.
– Ap piecsimt divdesmit pieciem eiro.
Sandra lēnām atslīga krēslā.
– Mammu, kāpēc tu mums to neteici?
– Tāpēc, ka es domāju, ka viņš atdos!
Taču ar to viss vēl nebeidzās.
Drīz vien atklājās, ka Ilzes kundze bija aizsūtījusi ne tikai savu iekrājumu atlikumu un naudu, ko ar izdomātiem iemesliem bija izvilinājusi no mums.
Trīs nedēļas pirms tam viņa bija saņēmusi ikgadējo apdrošināšanas atmaksu par savu dzīvokli daudzdzīvokļu mājā, kā arī nelielu, sen gaidītu pārrēķina summu. Arī šī nauda bija nonākusi pie svešinieka.
Tagad viņas bankas kontā bija palicis pavisam maz.
– Tāpēc tu gribēji aizvest mūsu pārtiku? – es klusi pajautāju.
Viņa pamāja.
– Ja teiktu, ka vedu Sandrai, jūs neuzdotu liekus jautājumus.
– Bet Sandrai taču šie produkti nemaz nebija vajadzīgi.
– Es zinu.
Tieši šie divi vārdi kaut kā padarīja visu vēl sāpīgāku.
Viņa bija piesaukusi savus trīs mazbērnus kā aizsegu, jo zināja — bērniem mēs atteiktu daudz grūtāk.
Un viņa bija rēķinājusies arī ar to, ka manas bezbērnu dzīves dēļ mani būs īpaši viegli iedzīt vainas sajūtā.
Jānis piecēlās, izgāja uz balkona un vairākas minūtes vienkārši stāvēja vēsajā oktobra gaisā.
Sandra sēdēja man blakus un raudāja bez skaņas.
Ne jau tāpēc, ka viņas māte bija zaudējusi naudu.
Viņai sāpēja tas, ka vairākas nedēļas ģimenē par viņu tika runāts tā, it kā viņa pati nespētu pabarot savus bērnus.
Nākamajā dienā Jānis kopā ar Ilzes kundzi aizgāja uz banku un paziņoja par pārskaitījumiem, kas izskatījās pēc krāpšanas. Viņa pārtrauca jebkādu saziņu ar to vīrieti, un tika iesniegts arī ziņojums policijā. Banka solīja pārbaudīt, vai kaut ko no aizsūtītās naudas vēl iespējams atgūt, tomēr nekādas drošas cerības nedeva.
Tomēr nākamajās dienās mēs visvairāk nerunājām par naudu.
Daudz smagāk bija domāt par teikumiem, kurus cilvēks reizēm izmet it kā garāmejot, pat neapjaušot, cik dziļas rētas tie var atstāt.
Svētdien Sandra atbrauca pie mums ar bērniem. Es izcepu lielu pannu ar kartupeļu sacepumu, Toms palīdzēja uzklāt galdu, bet Laura man rādīja savus skolas zīmējumus.
Pēc pusdienām Sandra pienāca man klāt virtuvē.
– Anna, es gribu kaut ko noskaidrot.
– Saki.
– Es zinu, ka mamma daudzreiz lūdza jums naudu manā vārdā. Arī bērnu vārdā. Bet par pusi no tā visa es pat nenojautu.
Viņa izstāstīja, ka pavasarī Ilzes kundze viņai bija apgalvojusi — Jānim un man pašiem esot ļoti grūti ar naudu, tāpēc no mums palīdzību prasīt nedrīkstot.
Vēl vairāk — viņa Sandrai bija pateikusi, ka es par viņu sūdzoties.
– Es domāju, ka tu uz mani dusmojies, – Sandra atzinās. – Tāpēc arī nepiezvanīju, kad man patiešām vajadzēja kādu blakus.
Es apjuku.
– Kāpēc tev būtu vajadzējusi mana palīdzība?
Viņa no somas izņēma pārlocītu vēstuli.
Tajā nebija lūguma pēc naudas.
Vēstule bija no Jelgavas ārstniecības iestādes. Sandra bija pieteikusies veselības aprūpes administratoru mācībām, un viņai bija jāatrod prakses vieta.
Viņa zināja, ka es strādāju zobārstniecības klīnikā, taču nebija uzdrīkstējusies man pajautāt, kā pareizi sagatavot pieteikumu un ar ko sākt.
– Mamma teica, lai tevi netraucēju, jo tu nicinot tos, kuri nav pabeiguši augstskolu.
Es biju tik satriekta, ka pirmajā brīdī nespēju atrast nevienu sakarīgu atbildi.
Es pati nekad nebiju studējusi augstskolā. Pēc vidusskolas uzreiz sāku strādāt, bet vēlāk pabeidzu veselības aprūpes lietvedības kursus.
Sandra par to neko nezināja.
Nākamajā nedēļā mēs kopā izskatījām mācību aprakstu, prasības un termiņus. Es palīdzēju viņai sakārtot CV. Darbu apsolīt nevarēju, jo tas nebija manā varā. Toties es viņu iepazīstināju ar savu paziņu, kura agrāk bija izgājusi līdzīgu apmācību un varēja pastāstīt, ar ko jārēķinās.
Tikmēr ar Ilzes kundzi mēs uz laiku pārtraucām ierastās tikšanās.
Jānis viņai ļoti skaidri pateica, ka turpmāk viņa nedrīkst neviena ģimenes locekļa vārdā nodot mums lūgumus pēc naudas. Ja kādam tiešām būs vajadzīga palīdzība, mēs runāsim tieši ar to cilvēku.
Viņš arī nepārprotami piebilda, ka par bērniem viņa mani vairs nedrīkst aizskart.
– Anna tev nav parādā nekādus paskaidrojumus, – viņš sacīja. – Ne par to, kāpēc mums nav bērnu, ne par to, kam mēs tērējam savu algu.
Toreiz Ilzes kundze neatvainojās.
Viņa tikai raudāja un atkārtoja, ka visi esot nostājušies pret viņu.
Tomēr novembra sākumā notika kaut kas tāds, ko es nebiju gaidījusi.
Kādā piektdienas pēcpusdienā man piezvanīja Sandra.
– Anna, mamma grib ar tevi satikties. Ne pie jums mājās. Kaut kur citur.
– Kāpēc?
– Viņa teica, ka viņai ir kaut kas jāatdod.
Man nebija lielas vēlēšanās iet, tomēr beigās es piekritu.
Mēs satikāmies nelielā konditorejā pilsētas centrā. Ilzes kundze bija atnākusi agrāk. Viņas priekšā stāvēja tējas krūze, bet blakus tai gulēja mazs, nobružāts aploksnes stūrītis.
Kad apsēdos, viņa pastūma aploksni manā virzienā.
– Tas ir tev.
Iekšā bija astoņdesmit eiro.
– Kas tas ir? – es jautāju.
– Pirmā daļa.
– No kā?
– Es pārdevu savus zelta auskarus un vienu vecu ķēdīti.
Es uzreiz gribēju aploksni atdot atpakaļ.
– Ilzes kundze, man nevajag jūsu rotaslietas.
– Es zinu, – viņa klusi atbildēja. – Bet man ar kaut ko ir jāsāk.
Pēc brīža viņa izvilka vēl vienu lapu.
Tas bija ar roku rakstīts pārskats — datumi, summas un vārdi. Lapa izskatījās pēc rūpīgi sastādīta norēķinu saraksta.