“Anna, par kādiem iepirkumiem tu runā?” sacīja Jānis klusā balsī, atklājot, ka viņam nav ne jausmas

Šāda prasība bija negaidīti skarba un netaisna.
Stāsti

— Tad es viņam tūlīt piezvanīšu, — es atbildēju.

Kad Jānis noklausījās, ko viņa māte bija sastāstījusi, viņš pajautāja tikai vienu:

— Anna, mana māte vēl ir pie jums?

— Jā.

— Nelaid viņu prom. Pēc desmit minūtēm būšu mājās.

Pēc īsas pauzes viņš piebilda:

— Un pajautā viņai, kur palika nauda, ko es viņai iedevu otrdien.

Ilzes kundze šo teikumu dzirdēja pa skaļruni.

Es redzēju, kā viņas roka lēnām noslīd gar sāniem.

— Kāda nauda? — es nesapratu.

Vīramāte pat nepaskatījās uz mani. Viņas skatiens aizslīdēja kāpņu telpas virzienā.

— Tas uz jums neattiecas, — viņa nocirta un mēģināja paiet man garām.

Es viņu neaizturēju ar spēku. Vienkārši atkāpos no durvīm.

— Ilzes kundze, Jānis grib ar jums aprunāties.

— Vēlāk pati viņam piezvanīšu!

— Labi. Tad pirkumi paliek šeit.

Viņa sastinga. Uz maisiem viņa paskatījās ar tādu izmisumu, kādu viņas sejā nekad agrāk nebiju redzējusi.

— Tu neko nesaproti, Anna.

— Tad paskaidrojiet man.

Atbildes nebija.

Jānis ieradās pēc divpadsmit minūtēm. Viņš bija darba biksēs, un, ienākot dzīvoklī, pat nenovilka jaku.

— Mammu, mums jāparunā.

Ilzes kundze sakrustoja rokas uz krūtīm.

— Tava sieva mani apkaunoja visa nama priekšā.

— Otrdien es tev iedevu simt piecdesmit eiro, — Jānis mierīgi sacīja. — Tu teici, ka Sandrai steidzami vajadzīga pārtika. Vēl tu apgalvoji, ka Anna par to zina un jūs abas visu jau esat pārrunājušas.

Man pār muguru it kā pārskrēja auksta šalts.

— Tu iedevi savai mātei simt piecdesmit eiro?

— No saviem iekrājumiem. Es tev neko neteicu, jo biju pārliecināts, ka jūs par to esat runājušas.

— Es nezināju pilnīgi neko.

Jānis pagriezās pret māti.

— Kāpēc tu tā sameloji?

Ilzes kundze apsēdās uz mazā soliņa priekšnamā. Vienā mirklī viņa izskatījās kļuvusi daudz vecāka.

— Citādi tu man to naudu nebūtu devis.

— Un kur tā ir?

— Vairs nav.

— Kam tu to iztērēji?

— Dažādām lietām.

— Mammu!

Tādu dusmu nokrāsu Jāņa balsī es dzirdēju pirmo reizi.

— Man nav jāatskaitās par katru centu!

Jānis izvilka telefonu.

— Tad es piezvanīšu Sandrai.

— Nē! — māte asi iesaucās.

Šis viens vārds pārsteidza mūs abus.

— Kāpēc nē? — es pajautāju.

— Tāpēc, ka manai meitai jau tāpat pietiek raižu!

Jānis tomēr nospieda zvana pogu. Sandra pacēla pēc trešā signāla.

— Čau, brālīt! Kas noticis?

— Mamma ir pie mums. Es gribu saprast, vai tu no viņas saņēmi tos simt piecdesmit eiro, ko otrdien iedevu pārtikas pirkumiem.

Otrā galā mēs dzirdējām, kā Sandra aizver durvis.

— Kādus simt piecdesmit eiro?

Jānis aizvēra acis.

— Viņa teica, ka jums nav par ko nopirkt ēdienu.

— Jāni, es jau trīs nedēļas neesmu no viņas neko prasījusi. Tieši otrādi — vakar es pati viņai aizvedu pusdienas.

Ilzes kundze piecēlās.

— Tagad jūs paši savu māti pratināsiet?

Sandras balss pēkšņi kļuva saspringta.

— Mamma tur ir? Tad pajautājiet viņai, kāpēc viņa ceturtdien neatnāca uz norunāto tikšanos!

Istabā iestājās klusums.

— Kādu tikšanos? — Jānis jautāja.

— Es nezinu, vai drīkstu par to runāt, — Sandra samulsa. — Man šķita, ka jūs abi jau zināt.

Tajā brīdī Ilzes kundze paķēra savu somu.

— Man pietiek šīs izrādes!

Taču Jānis balsi nepacēla.

— Mammu, tagad tu apsēdīsies un izstāstīsi, kas notiek.

Galu galā mēs visu uzzinājām nevis no viņas.

Pēc aptuveni divdesmit minūtēm pie mums ieradās Sandra. Lauru un Robertu viņa bija atstājusi pie kaimiņienes, bet Toms tajā pēcpusdienā atradās pie viena klasesbiedra.

Tiklīdz Sandra ienāca, es uzreiz sapratu, ka manā priekšā nestāv tā bezatbildīgā un vieglprātīgā sieviete, par kādu vīramāte viņu allaž bija iztēlojusi.

Viņa bija pārgurusi. Mētelim rāvējslēdzējs bija sabojājies, rokās viņa cieši turēja saburzītu dokumentu mapi, bet acīs bija tāds nogurums, ko nevar izskaidrot ar pāris negulētām naktīm.

— Mammu, cik ilgi tu vēl tā turpināsi? — Sandra jautāja.

Ilzes kundze skatījās uz virtuves galdu.

— Es tikai gribēju palīdzēt.

— Man vai sev?

Sandra apsēdās un lēnām izņēma papīrus no mapes.

Izrādījās, ka jau kopš jūlija viņa gandrīz nepārtraukti meklējusi papildu darbu. Drogērijā viņa bija noformēta uz trīsdesmit stundām nedēļā, bet septembrī bija sākusi brīvdienās uzkopt nelielu biroju ēku. Ar bērniem to visu bija grūti savienot, tomēr viņa bija izrēķinājusi, ka līdz novembrim varēs nokārtot nokavētos rēķinus.

Ilzes kundze par to zināja.

Vēl vairāk — tieši viņa pati bija piedāvājusi ceturtdienu pēcpusdienās pieskatīt Robertu, kamēr Sandra dodas uz darba interviju vai kārto nepieciešamās lietas.

Tikai pēdējās nedēļās kaut kas bija mainījies.

Sākumā vīramāte pēkšņi atteicās pieskatīt bērnu. Pēc tam viņa pati palūdza Sandrai naudu elektrības rēķinam. Vēlāk paziņoja, ka savus iekrājumus aizdevusi kādam senam paziņam un tagad viņai neesot par ko izpirkt zāles.

— Pagājušajā piektdienā es viņai iedevu piecdesmit eiro, — Sandra sacīja. — Ne jau tāpēc, ka man nauda stāvētu pāri, bet tāpēc, ka nobijos — ja nu viņai tiešām ir slikti.

Jānis paskatījās uz māti.

— Bet man otrdien tu teici, ka Sandrai ar bērniem nav ko ēst.

Sievietes acīs sakāpa asaras.

— Jūs nesaprotat, kādā situācijā esmu nonākusi.

— Tad palīdzi mums saprast, — es klusi teicu.

Ilzes kundze ilgi klusēja.

Beigās viņa izspieda, ka augustā internetā iepazinusies ar kādu vīrieti.

Nevis iepazīšanās portālā, bet vietējā dārzkopju Facebook grupā. Sākumā viņš ar viņu sarakstījies par tomātu stādiem un balkona puķēm. Viņš apgalvojis, ka ir atraitnis, sešdesmit astoņus gadus vecs un dzīvo Daugavpilī.

Viņi sarakstījās vairākas nedēļas.

Vīrietis bija uzmanīgs. Viņš jautāja, kā pagājusi viņas diena, atcerējās viņas dzimšanas dienu un no rītiem sūtīja savas kafijas fotogrāfiju.

Vizmas Seta