Kad mana vīramāte, stāvot pie mūsu ārdurvīm, kliedza, ka manai mammai neesot nekādu tiesību spert kāju mūsu mājā, viņas rokā vēl joprojām atradās pašas atslēga. Pēc stundas viņa ar to pašu atslēgu mēģināja atslēgt durvis, tikai slēdzene vairs nepakļāvās.
Taču pats dīvainākais nebija tas, ka mēs viņu vairs nelaidām iekšā.
Daudz satriecošāk bija tas, ko tajā vakarā mans vīrs man beidzot pastāstīja par savu māti — kaut ko tādu, ko vienpadsmit laulības gadu laikā viņš nebija uzdrošinājies pat pieminēt.
Un viss taču sākās ar pavisam nevainīgām svētdienas pusdienām.
Mani sauc Ilze, man ir trīsdesmit astoņi gadi, un es dzīvoju Jelgavā kopā ar savu vīru Jāni un mūsu astoņgadīgo meitiņu Lauru. Pirms sešiem gadiem mēs nopirkām vecu vienstāva māju, kuru pa šo laiku esam gandrīz pilnībā sakārtojuši un pārbūvējuši. Tas nebija viegli. Jānis strādā par elektriķi, bet es esmu nodarbināta nelielā vietējā grāmatvedības birojā.
Mūsu mājā katrai flīzei, katram jaunajam logam un katrai pārkrāsotajai sienai ir savs stāsts.
Tomēr mana vīramāte Inese vienmēr runāja tā, it kā šī māja būtu iespējama tikai viņas lielās labvēlības dēļ.
– Ja es toreiz nebūtu jums palīdzējusi, jūs vēl tagad dzīvotu īrētā dzīvoklī, – viņa mēdza atkārtot gandrīz katrās ģimenes sanākšanās.
Tiesa, pirkuma brīdī viņa mums iedeva apmēram divus ar pusi tūkstošus eiro. Taču tā nebija dāvana. Tas bija aizdevums, kuru mēs trīs gadu laikā atmaksājām līdz pēdējam centam.
Par spīti tam Inese turpināja izturēties tā, it kā puse no mājas piederētu viņai.
Viņai bija piecdesmit deviņi gadi. Viņa dzīvoja viena kārtīgā dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā, nepilnu desmit minūšu brauciena attālumā no mums. Pirms aiziešanas pensijā viņa bija strādājusi apdrošināšanas uzņēmumā un ļoti labprāt uzsvēra, ka vienmēr protot visu noorganizēt daudz labāk nekā citi.
Jānis ilgu laiku nespēja viņai pateikt stingru “nē”.
– Mamma vienkārši ir tāda. Neņem pie sirds, – viņš man skaidroja atkal un atkal.
Mana mamma Sandra bija pavisam citāda. Pat sešdesmit četru gadu vecumā viņa trīs dienas nedēļā strādāja ziedu veikalā Saldū. Kopš tēta nāves viņa dzīvoja viena un nekad nenāca pie mums bez uzaicinājuma.
Kad viņa mūs apciemoja, parasti atveda kastīti ar pašceptiem pīrādziņiem, apsēdās kopā ar Lauru zīmēt un pirms došanās prom vienmēr pajautāja, vai mums nevajag kādu palīdzību.
Inese to nespēja paciest.
Ne jau manas mammas uzvedību.
Viņa nespēja samierināties ar to, cik ļoti Laura mīlēja Sandru.
Tajā konkrētajā svētdienā mamma bija pie mums, jo nākamajā rītā viņai agri vajadzēja braukt uz Daugavpili pie acu ārsta. Mēs paši piedāvājām, lai viņa pārnakšņo pie mums, nevis ceļas tumsā un dodas garajā ceļā no Saldus. Bija sarunāts, ka pirmdien Jānis viņu aizvedīs uz slimnīcu.
Priekšpusdienā mēs kopā vārījām gaļas zupu un gatavojām vistu paprikas mērcē ar klimpām. Laura pagalmā bija salasījusi dažas rudenīgas krizantēmas, lai noliktu tās uz ēdamistabas galda.
Pusvienos atskanēja vārtu zvans.
Aiz vārtiņiem stāvēja Inese.
Mēs viņu nebijām aicinājuši.
– Iedomājos paskatīties, ko jūs te darāt, – viņa paziņoja un jau nākamajā brīdī devās iekšā.
Ieraudzījusi priekšnamā uz pakaramā manas mammas mēteli, viņa apstājās kā zemē iemieta.
– Sandra arī ir šeit?
– Jā, – es atbildēju. – Rīt viņai jābrauc pie ārsta, tāpēc viņa šonakt paliks pie mums.
Mana vīramāte lēnām noņēma saulesbrilles.
– Interesanti. Mani gan neviens nepajautāja.
– Par ko mums tevi vajadzēja jautāt?
– Par to, kad sveši cilvēki ievācas šajā mājā.
Tajā brīdī no virtuves iznāca mana mamma.
– Sveika, Inese! Mēs tieši taisījāmies sēsties pie pusdienām. Nāc, uzklāsim vietu arī tev.
Inese viņas smaidu neatbildēja.
– Es neesmu atnākusi pusdienot.
No viesistabas iznāca Jānis. Pietika viņam sadzirdēt mātes balsi, un es uzreiz pēc viņa sejas sapratu — būs nepatikšanas.
– Mamm, kas noticis?
– Nekas īpašs. Es tikai gribētu zināt, kopš kura laika šeit darbojas viesu nams.
Nākamajās minūtēs viss kļuva tikai sliktāk.
Inese sāka apgalvot, ka mana mamma apzināti cenšoties piesavināties Lauru. Viņa pārmeta, ka iepriekšējā nedēļā meitene Sandrai uzzīmējusi dzimšanas dienas apsveikumu, bet viņai pašai vārda dienā tikai piezvanījusi.
Kad es mierīgi pateicu, ka Laura pati izlēma, ko un kam zīmēt, vīramāte ar plaukstu uzsita pa galdu.
– Šajā ģimenē vairs nevienam nerūp tas, ko es esmu darījusi!
Sandra klusi un mierīgi ierunājās:
– Inese, varbūt nevajadzētu strīdēties bērna priekšā.
Vīramāte strauji pagriezās pret viņu.
– Un tu te nejaucies! Šī nav tava māja!
– Mamm! – Jānis pacēla balsi.
Taču Inese viņā vairs neklausījās.
– Tavai mātei nav nekādu tiesību te nākt! – viņa kliedza, skatoties tieši uz mani. – Viņai mūsu mājā nav ko meklēt!
Uz mirkli iestājās pilnīgs klusums.
Es dzirdēju pat kluso virtuves nosūcēja dūkšanu.
Tad es ierunājos.
– Ko tu domā ar “mūsu māju”, Inese?
– Netēlo muļķi!
– Šī ir mana un Jāņa māja. Tavu aizdevumu mēs atmaksājām jau pirms vairākiem gadiem.
Vīramātes seja piesarka.
– Bez mana dēla tev nebūtu nekā!
Tajā brīdī Sandra piegāja pie galda un nolika šķīvi, ko turēja rokās.
– Inese, es savākšu savas mantas. Es negribu, lai jūs manis dēļ strīdaties.
Tieši tas mani sāpināja visvairāk.
Mana mamma nebija izdarījusi neko sliktu, tomēr atkal bija gatava pazust tikai tāpēc, lai mājā saglabātos miers.
– Tu nekur neiesi, – es viņai stingri pateicu.
Inese rūgti iesmējās.
– Tad es parūpēšos, lai jūs beidzot saprastu, kuram šajā ģimenē ir teikšana!
Viņa pagrāba savu somu un izdrāzās ārā.
Vārti aiz viņas aizcirtās tik skaļi, ka Laura salēcās.
Jānis dažas sekundes nekustīgi skatījās uz durvīm, pēc tam izvilka telefonu.
– Es viņai piezvanīšu.
– Nē, – es viņu apturēju. – Vispirms mums jāparunā.
Mēs apsēdāmies pie ēdamistabas galda. Tikmēr Sandra aizveda Lauru uz viņas istabu, lai abas kopā pabeigtu iesākto zīmējumu.
– Jāni, mēs tā vairs nevaram turpināt.
– Es zinu.
– Nē. Man šķiet, ka tu tomēr nezini. Tavai mātei ir mūsu mājas atslēga. Viņa ierodas, kad pati grib, pārkārto mūsu virtuvi pēc sava prāta, prasa atskaites par to, ko mēs aicinām ciemos, un tagad viņa jau grib aizliegt manai mammai šeit rādīties.
Jānis paslēpa seju plaukstās.
– Ir kaut kas, kas man tev jāpasaka.
Viņa balss skanēja tā, ka es acumirklī apklusu.
– Kas tieši?
Viņš ilgi neatbildēja.
Tad beidzot sacīja:
– Mamma nedomā, ka drīkst jaukties šīs mājas lietās tikai tāpēc, ka reiz mums aizdeva naudu.
– Tad kāpēc?
Jānis pacēla acis.
– Tāpēc, ka pirms vairākiem gadiem kāds viņai apsolīja, ka šī māja reiz kļūs arī par viņas mājām.
Es sajutu, kā vēders sāpīgi savelkas.
– Kurš viņai ko tādu apsolīja?
Mans vīrs uzreiz neatbildēja. Viņš tikai piecēlās no krēsla un lēnām piegāja pie skapja mūsu darba istabā.