Tieši pēc stundas un piecpadsmit minūtēm tālrunis iezvanījās vēlreiz. Ekrānā mirgoja Ineses vārds.
Es lēni izelpoju, iztaisnoju muguru un pieņēmu zvanu.
— Ilze! — klausulē nevis runāja, bet spiedza. Aiz viņas balss jaucās liela suņa nikna riešana un kāda vīrieša zemais tonis fonā. — Ilze, kas te vispār notiek?!
— Kas ir atgadījies, Inese? — es pajautāju tik mierīgi, it kā runa būtu par laikapstākļiem.
— Atslēgu nav! Slēdzenes ir nomainītas! Mēs sākām klauvēt, un tur… tur iznāca kaut kāds vīrietis! Formā! Ar milzīgu suni! Viņš saka, ka tā esot viņa māja! Ilze, viņš ir kaut kāds dīvains! Sauc policiju, mēs baidāmies kāpt ārā no mašīnām!
Es paskatījos uz savu atspulgu tumšajā loga stiklā.
— Viņš nav dīvains, Inese.
— Tad kas viņš ir?! Kas tas tāds ir?! Kāpēc viņš mūs nelaiž MŪSU mājā?!
— Tāpēc, ka tā vairs nav mūsu māja. Es to pārdevu.
Klausulē iestājās tāds klusums, ka man uz mirkli šķita — es gandrīz dzirdu, kā Ineses galvā čīkstot mēģina pagriezties doma, lai aptvertu nupat dzirdēto. Tikai suns fonā joprojām rējās kā negudrs.
— Ko?.. — viņa beidzot izgrūda. — Kā — pārdevi? Kam? Bet mēs?..
— Jūs, Inese, šobrīd stāvat pie sveša cilvēka vārtiem. Un es tiešām ieteiktu jums braukt prom, pirms Māris izlaiž suni no voljēra. Viņš ir stingrs cilvēks un ar tādām lietām nejoko.
— Tu… tu… — Inese aizelsās, it kā viņai būtu pietrūcis gaisa. — Tu nedrīkstēji! Mēs esam ar bērniem! Mums pilns bagāžnieks ar ēdienu! Kur lai mēs tagad liekamies?! Ir trīsdesmitais decembris! Ilze, tev nav ne kauna, ne sirdsapziņas! Tu vispār saproti, ko esi izdarījusi?! Mēs taču esam radi!
— Radi, — es klusi atkārtoju. — Tie paši radi, kuri pat neuzskatīja par vajadzīgu pajautāt, vai drīkst ierasties.
— Kā tad tā — pajautāt?! — viņa gandrīz aizrijās no sašutuma. — Tā taču vienmēr bija kopīga vieta! Jura māja! Tu mums vienkārši atņēmi svētkus! Tūlīt pat sazvani to… cilvēku un pasaki, ka mēs esam savējie! Lai vismaz ielaiž pārnakšņot!
Tajā brīdī man kļuva pilnīgi skaidrs: ja tagad kaut uz sekundi atkāpšos, ja palūgšu jaunajam īpašniekam kaut ko tādu, uz ko man nav nekādu tiesību, vai arī atvēršu viņiem sava Rīgas dzīvokļa durvis, viss sāksies no gala. Es atkal kļūšu par ērto Ilzi, pie kuras drīkst ierasties bez brīdinājuma un no kuras drīkst prasīt visu.
Un tad notika tieši tas, ko es vienlaikus biju gan gaidījusi, gan baidījusies sagaidīt.
Klausulē atskanēja dobjš metālisks blīkšķis — acīmredzot kāds bija sācis dauzīt pa dzelzs vārtiem. Uzreiz pēc tam atskanēja rūciens, no kura pat caur telefonu pārskrēja nepatīkamas tirpas. Un tad atskanēja jaunā saimnieka balss:
— Skaitu līdz trīs. Pēc tam veru vaļā vārtiņus. Viens…
— Divi… — no skaļruņa atskanēja Māra mierīgais, ikdienišķais tonis, gluži kā kontrolierim vilcienā, kurš dara savu darbu bez liekām emocijām.
— Andri! Mašīnā! Ātri! — Inese iekliedzās.
Nākamajā mirklī bija dzirdams, kā smagi aizcērtas apvidus auto durvis. Tad fonā ieskanējās bērna apslāpēta raudāšana un Andra lamāšanās, jau no salona.
Suns ierējās vēlreiz — dziļi, dobji, ar tādu pārliecību, kā rej dzīvnieki, kuri ļoti labi zina savas teritorijas robežas.
— Ilze, tu par šo vēl atbildēsi! — Ineses balss trīcēja, taču nu jau nevis no nekaunības, bet no bailēm un niknuma. — Tu mūs esi izmetusi salā! Mēs taču nosalsim!
Es atkāpos no loga un apsēdos savā iemīļotajā krēslā. Kājas pēkšņi kļuva smagas, it kā es būtu noskrējusi garu distanci.
— Jums abās mašīnās ir klimata kontrole, Inese. Un līdz Rīgai jābrauc tikai apmēram stundu. Neizdomā traģēdiju tur, kur tās nav.
— Mēs nebrauksim uz Rīgu! — viņa tūlīt pat iecirta. — Mums viss noskaņojums ir sabojāts! Mēs gribējām svētkus! Ko mums tagad darīt ar trim kastēm ēdiena?!
Tas bija gandrīz neticami.
Pat sēžot aizslēgtā mašīnā pie svešiem vārtiem, viņa nedomāja par to, ka bija pārkāpusi visas iespējamās robežas. Viņu joprojām visvairāk uztrauca salāti un uzkodas.
Es viņu pārtraucu, pirms viņa paspēja sākt jaunu pārmetumu vilni.
— Klausies uzmanīgi, Inese.