— Šosejas četrdesmit piektajā kilometrā, tieši pirms pārvada, ir neliela viesnīca “Mājīgā pietura”. Es tūlīt nosūtīšu tev atrašanās vietu kartē. Tur, cik zinu, ir pirts un vieta grilēšanai. Brīviem numuriem arī vēl vajadzētu būt.
— Viesnīca?! — Inese aizrijās ar gaisu, it kā es būtu piedāvājusi viņai nakšņot zem tilta. — Tu nopietni gribi, lai mēs Jauno gadu sagaidām kaut kādā ceļmalas viesnīcā un vēl par savu naudu?!
— Es tev nosaucu risinājumus. Bezmaksas risinājums ar nosaukumu “vasarnīca” vairs nepastāv. Un nepastāvēs nekad.
— Es tev to nepiedošu, Ilze, — viņa nošņāca. — Tu esi nodevēja. Tu pārdevi Jura piemiņu par grašiem!
— Nē, Inese. Es pārdevu sienas, kas gadiem izsūca no manis spēku. Jura piemiņa nav ieēdusies vecos dēļos un saplaisājušās palodzēs. Tā ir manī. Un vēl — nauda par māju ir mans drošības spilvens. Tas pats, kuru jūs ar Andri tā arī neatdevāt, kad pirms pieciem gadiem aizņēmāties no mums mašīnai.
Otrā klausules galā pēkšņi iestājās klusums. Par šo parādu ģimenē bija pieņemts nerunāt — it kā tas būtu izkusis gaisā tikai tāpēc, ka visi pieklājīgi izlikās to neatceramies.
— Ej tu… — viņa izmeta caur sakostiem zobiem. — Vairs mums nezvani. Mēs tevi vairs nepazīstam.
— Laimīgu tuvojošos Jauno gadu, — es mierīgi pateicu un nospiedu sarkano klausules simbolu.
Pēc tam atvēru kontaktu “Inese — vīramāsa”, iegāju iestatījumos un izvēlējos “bloķēt”. Pēc minūtes tajā pašā sarakstā nonāca arī Andra numurs.
Atslēgas bija nomainītas. Ne tikai tās, kas pie durvīm.
Dzīvoklī iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā pie sienas vienmērīgi tikšķ pulkstenis un glāzē klusi čaukst minerālūdens burbulīši.
Es apsēdos un gaidīju, kad mani pārņems vainas apziņa. Taču mūs taču no bērnības mācīja: radi ir svēta lieta, savējie jāglābj, pat ja pašam jākrīt gar zemi. Mātes, vecmāmiņas, kaimiņienes — visas kā viena atkārtoja, ka labs cilvēks pacieš, piekāpjas un atdod pēdējo.
Es ieklausījos sevī.
Kur bija tas dedzinošais kauns par to, ka esmu “nabaga cilvēkiem” sabojājusi svētkus? Kur bija smagums krūtīs, trīcošas rokas, vēlme zvanīt atpakaļ un lūgt piedošanu?
Nekā tāda nebija.
Tā vietā manī izpletās savāda, gandrīz aizmirsta viegluma sajūta. It kā kāds būtu noņēmis no pleciem mitru, smagu mēteli, kuru es pati nezin kāpēc biju valkājusi gadiem.
Es vēlreiz atvēru mapi ar dokumentiem. Bankas izraksts. Sešciparu summa kontā. Tie nebija tikai skaitļi rindā. Tā bija mana iespēja beidzot elpot.
Tā bija iespēja aizbraukt uz Jūrmalu nevis ar kādu lētu sociālo norīkojumu drēgnā novembrī, kad vējš dzen lietu sejā, bet maijā, kad viss zied un gaiss smaržo pēc jūras. Tā bija iespēja parūpēties par veselību normālā klīnikā — bez pazemojošām rindām, bez gaidīšanas mēnešiem un bez sajūtas, ka esi kādam traucēklis.
Es varēju nopirkt mazu studijas dzīvoklīti pie jūras. Sludinājumus skatījos jau sen. Priedes, kāpas un aukstā, atturīgā Baltijas jūra, kas nomierina labāk par jebkurām tabletēm.
Un pats svarīgākais — šo adresi nezinātu neviens.
Telefons nopīkstēja. Es neviļus sarāvos, bet tas izrādījās tikai bankas paziņojums par noguldījuma procentu ieskaitīšanu.
Pieejot pie loga, es apstājos un paskatījos ārā. Sniegs joprojām krita pār pilsētu, klājot ielas ar tīru, baltu segu.
Kaut kur tur, uz šosejas, viņu mašīna droši vien jau griezās viesnīcas virzienā. Šoreiz par savu atpūtu viņiem nāksies samaksāt pašiem. Pirmo reizi pēc ļoti daudziem gadiem.
Vai es rīkojos skarbi? Varbūt.
Vai tas bija taisnīgi? Jā.
Dažreiz, lai atgūtu savu dzīvi, pietiek vienkārši nomainīt slēdzenes. Ne tikai pie vasarnīcas durvīm, bet arī tur, sevī — vietā, kur pārāk ilgi esi laidis iekšā tos, kuri nāk tikai ņemt.
Es ielēju sev karstu tēju ar citronu, ieslēdzu eglītē lampiņu virteni un pirmo reizi pa ilgiem laikiem patiesi pasmaidīju savam atspulgam tumšajā loga stiklā.
Jaunais gads būs kluss.
Un tas būs mans.