— Nu labi, — Inese pēc īsas pauzes jau runāja tā, it kā viss būtu izlemts bez manis. — Protams, slikti, ka māja būs auksta. Bet atslēgas taču tev kā vienmēr stāv burkā zem lieveņa, mēs zinām. Andris iekurinās krāsni, neesam jau mazi bērni. Tu tikmēr sataisies, iesēdies taksī vai vilcienā un brauc. Mēs tevi gaidīsim. Nav labi Jaungadu vienai pavadīt.
Viņa pat nepainteresējās, vai es piekrītu. Viņa vienkārši izdeva rīkojumus.
Tieši tāpat kā pagājušajā vasarā, kad bez lielām ceremonijām atveda trīs brāļabērnus un atstāja pie manis uz divām nedēļām: “Ilze, tev taču tur laukos tāpat nav ko darīt, bet man darbā atskaite deg.”
Tieši tāpat kā viņa izrīkojās ar manu naudu, kad es pēc viņu ziemas “ciemojumiem” klusējot apmaksāju elektrības rēķinus, jo viņi, redz, “aizmirsuši nodot skaitītāja rādījumus, vēlāk nokārtosim”.
Nekad neko nenokārtojām.
Robeža, aiz kuras vairs neatkāpjas
— Inese, nebrauciet, — es mierīgi pateicu, vērodama, kā pie loga pielipusi sniegpārsla izkūst caurspīdīgā lāsē. — Griezieties atpakaļ.
— Kas tev noticis, Ilze? — viņa iesaucās. — Tu prātu esi zaudējusi? Mums bagāžnieki pilni ar ēdienu! Bērni jau noskaņojušies! Andris ir noguris, viņš nevar tūlīt braukt atpakaļ. Beidz niķoties. Viss, zona pazūd, drīz būsim klāt. Atslēgas zem lieveņa, es atceros!
Savienojums pārtrūka.
Es noliku telefonu uz galda un paskatījos uz savām plaukstām. Tās bija mierīgas. Dīvaini mierīgas. Vēl pirms gada pēc šādas sarunas es jau skraidītu pa dzīvokli, mestos somā drēbes, zvanītu taksometram un censtos paspēt pirms viņiem aizbraukt uz māju, lai to sasildītu “dārgajiem viesiem”.
Lai tikai nevienu neaizvainotu. Lai atkal būtu laba.
Jūs taču pazīstat to sajūtu, vai ne? Iekšā viss pretojas, bet mute pati izstiepj smaidu: “Protams, brauciet, es tieši pīrāgu izcepu.”
Mūsu paaudzes sievietes pārāk ilgi audzināja būt ērtām. Mums skaidroja, ka slikts miers esot labāks par godīgu strīdu. Ka jāpiekāpjas. Ka jācieš. Ka ģimene ir svēta.
Tikai reizēm dzīve noliek priekšā brīdi, kad izvēle kļūst pavisam vienkārša: vai nu viņi galīgi uzsēžas tev uz kakla, vai arī tu beidzot atceries, ka tev ir mugurkauls.
Es piecēlos, aizgāju līdz sekretāram un izvilku no atvilktnes mapi. Pašā virspusē gulēja līgums, datēts ar 23. decembri.
Pirms nedēļas es biju pārdevusi vasarnīcu.
Ātri un bez liekas vilcināšanās — vīrietim, kurš meklēja mieru un vientulību.
Inesei es neteicu ne vārda. Es pārāk labi zināju, kas notiktu, ja kaut ko pieminētu. Vienā mirklī sarastos visa radu saime. Sāktos pārmetumi par “senču piemiņu”, par to, kā es drīkstu “atņemt bērniem svaigu gaisu”, un, protams, par to, ka “tas taču arī Jurim piederēja”.
Viņi būtu mēģinājuši izjaukt darījumu. Un vēl panākt, lai es justos vainīga.
Bet man bija vajadzīga nauda. Mana korektores alga un pieticīgā pensija nespēja uzturēt divsimt kvadrātmetru māju, kurai te vajadzēja labot jumtu, te mainīt katlu, te atkal kaut ko steidzami remontēt. Man bija apnicis par saviem līdzekļiem sargāt citu cilvēku atpūtas vietu.
Es paskatījos pulkstenī. Man bija apmēram stunda, lai izlemtu — izslēgt telefonu vai sagaidīt vētru aci pret aci.
Jaunais īpašnieks
Šī stunda pagāja savādā sastingumā. Es domās redzēju viņu ceļu. Lūk, viņi nogriežas no šosejas. Lūk, Andris, Ineses vīrs, kā parasti bārsta savus jokus. Lūk, bērni aizmugurē jau iztēlojas brīvību, sniegu, krāsni un svētku galdu.
Viņi brauca uz māju, kura jau veselu nedēļu bija sveša teritorija.
Jaunais saimnieks Māris man šķita skarbs, taču taisnīgs cilvēks. Bijušais dienesta vīrs. Kad viņš apskatīja īpašumu, vispirms pajautāja par žogu.
— Ciemos nācējus nemīlu, — viņš īsi noteica, parakstīdams pieņemšanas aktu. — Suns man ir nopietns. Man vajag klusumu.
Toreiz es viņu godīgi brīdināju:
— Var gadīties, ka radi pēc veca paraduma pēkšņi ierodas.
Viņš tikai šķībi pasmaidīja.
— Tā jau būs mana rūpe, Ilze. Privātīpašums paliek privātīpašums.
Un tagad divas automašīnas, piekrautas ar salātiem, dāvanām un neapšaubāmu pārliecību par savām tiesībām, tuvojās viņa vārtiem.
Telefons pēkšņi atdzīvojās.