— Viņš nav nekāds dīvainis, Sandra, — es klusi noteicu, skatoties savā atspulgā melnajā loga stiklā.
— Tad kas viņš ir?! Kas tas vispār par cilvēku?! Kāpēc viņš mūs nelaiž MŪSU mājā?!
— Tāpēc, ka tā vairs nav mūsu māja. Es to pārdevu.
Klausulē iestājās tāds klusums, ka šķita — es gandrīz dzirdu, kā Sandras galvā smagi un čīkstoši mēģina pagriezties doma, cenšoties aptvert tikko dzirdēto. Fonā joprojām plosījās suns, aizsmacis no riešanas.
— Ko?.. — viņa beidzot izdvesa. — Kā pārdevi? Kam? Bet mēs?..
— Jūs, Sandra, pašlaik stāvat pie svešiem vārtiem. Un es jums ieteiktu braukt prom, kamēr Edgars nav izlaidis suni no voljēra. Viņš ir stingrs cilvēks un ar jokiem neaizraujas.
— Tu… tu… — Sandra aizrijās no sašutuma. — Tu nedrīkstēji! Mēs esam ar bērniem! Bagāžnieks pilns ar ēdienu! Kur lai mēs tagad liekamies?! Ir trīsdesmitais decembris! Ilze, tev vispār kauna nav? Tu saproti, ko esi izdarījusi? Mēs taču esam radi!
— Radi, — es lēni atkārtoju. — Tie paši radi, kuri pat nepacentās pajautāt, vai drīkst atbraukt.
— Ko tur vēl jautāt?! Tā taču vienmēr bija kopīga vieta! Jāņa māja! Tu mums vienkārši atņēmi svētkus! Tūlīt pat piezvani tam… tam cilvēkam un pasaki, ka mēs esam savējie! Lai vismaz pa nakti ielaiž!
Tieši tajā brīdī es ļoti skaidri sapratu: ja tagad kaut uz mirkli piekāpšos, ja lūgšu jaunajam īpašniekam kaut ko manā vārdā darīt — lai gan kādas man vairs būtu tiesības? — vai, vēl trakāk, uzaicināšu viņus uz savu dzīvokli Rīgā, viss sāksies no jauna. Es atkal kļūšu par to pašu ērto Ilzi, kurai var uzkraut jebko.
Un tad notika tieši tas, ko es vienlaikus biju gaidījusi un no kā mazliet baidījusies.
Telefonā atskanēja dobjš sitiens. Acīmredzot kāds bija sācis dauzīt pa metāla vārtiem. Uzreiz pēc tam norūca suns — tik zemu un draudīgi, ka pat caur klausuli mugurai pārskrēja nepatīkams aukstums. Tad atskanēja jaunā saimnieka balss:
— Skaitu līdz trīs. Pēc tam veru vaļā vārtiņus. Viens…
— Divi… — caur skaļruni atskanēja mierīgi un ikdienišķi. Edgara balsī nebija ne dusmu, ne steigas; viņš runāja kā kontrolieris vilcienā, kurš vienkārši pilda savu darbu.
— Andri! Mašīnā! Ātri! — iekliedzās Sandra.
Pēc mirkļa atskanēja smagu apvidus auto durvju blīkšķi, tad apslāpēta bērna raudāšana un Andra sulīgie, ne sevišķi pieklājīgie izteicieni, kas jau nāca no salona.
Suns ierējās vēlreiz — dobji, pārliecinoši, ar tādu basu spēku, kā rej dzīvnieki, kuri lieliski zina, kur sākas un beidzas viņu teritorija.
— Ilze, tu par šo vēl atbildēsi! — vīramāsas balss trīcēja, bet tagad tajā vairs nebija tikai nekaunības. Tur skanēja bailes un niknums. — Tu mūs izmeti salā! Mēs te nosalsim!
— Jūsu mašīnās ir klimata kontrole, Sandra, — es atbildēju, atkāpos no loga un apsēdos savā mīļākajā krēslā. Kājas pēkšņi kļuva smagas, it kā es būtu noskrējusi vairākus kilometrus. — Līdz Rīgai ir aptuveni stunda ceļā. Nevajag izdomāt traģēdiju tur, kur tās nav.
— Mēs nebrauksim uz Rīgu! Mums viss noskaņojums sabojāts! Mēs gribējām svinēt! Kur lai mēs tagad liekam trīs kastes ar ēdienu?!
Tas bija gandrīz neticami.
Pat tagad, sēžot aizslēgtā mašīnā pie svešiem vārtiem, viņa nedomāja par to, ka bija pārkāpusi visas iespējamās robežas. Nē, viņas galvenā rūpe joprojām bija salāti, gaļas gabali un kastēs sakrautās uzkodas.
— Klausies uzmanīgi, — es viņu pārtraucu. — Es tev pateikšu, kur jūs varat aizbraukt.