Četrdesmit piektajā kilometrā, vēl pirms ceļa pārvada, ir viesnīca “Omulība”. Tūlīt nosūtīšu tev atrašanās vietu kartē. Tur ir pirts, grila vieta, un brīvi numuri, visticamāk, vēl būs.
— Viesnīca?! — Sandra aizrijās ar gaisu, it kā es būtu piedāvājusi viņiem nakšņot grāvī. — Tu nopietni iesaki mums Jauno gadu sagaidīt kaut kādā ceļmalas hotelī un vēl maksāt pašiem?!
— Es tev pasaku, kādas jums ir iespējas, — atbildēju mierīgi. — Bezmaksas variants ar vasarnīcu vairs nepastāv. Un nepastāvēs nekad.
— Es tev to nepiedošu, Ilze. Tu esi nodevēja. Tu par grašiem pārdevi Jāņa piemiņu!
— Nē, Sandra. Es pārdevu sienas, kas gadiem ilgi izsūca no manis pēdējos spēkus. Jāņa piemiņa nav vecos dēļos un sapelējušās segās. Tā ir manī. Un nauda par māju ir mans drošības spilvens. Starp citu, tas pats spilvens, kuru jūs ar Andri tā arī neatdevāt, kad pirms pieciem gadiem aizņēmāties no mums mašīnai.
Klausulē iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt pat manu elpu.
Par šo parādu ģimenē neviens nekad nerunāja. Bija pieņemts izlikties, ka tas sen aizmirsts, ka nekā tāda nav bijis, ka pieklājīgi cilvēki necilā neērtas tēmas.
— Ej tu ellē, — viņa beidzot izspļāva. — Mums vairs nezvani. Mēs tevi negribam pazīt.
— Laimīgu tuvojošos Jauno gadu, — es pateicu un nospiedu sarkano pogu.
Pēc tam atvēru kontaktu sarakstu, atradu ierakstu “Sandra — vīramāsa” un izvēlējos “Bloķēt”. Uzreiz pēc viņas melnajā sarakstā nonāca arī Andra numurs.
Atslēgu maiņa
Dzīvoklī pēkšņi kļuva tik kluss, it kā kāds būtu izslēdzis visu pasauli. Tikai sienas pulkstenis vienmērīgi tikšķēja, un glāzē ar minerālūdeni klusi čirkstēja burbulīši.
Es sēdēju krēslā un gaidīju, kad uznāks vainas sajūta. Mūs taču no bērnības bija audzinājuši citādi. “Pats vari ciest, bet savējam jāpalīdz.” “Radinieki ir svēta lieta.” “Ģimeni nepamet.” Es pat apzināti ieklausījos sevī: nu kur tad ir tā dedzinošā kauna sajūta par to, ka esmu “nabaga cilvēkiem” sabojājusi svētkus?
Tās nebija.
Tās vietā bija kaut kas pavisam cits. Sen aizmirsts vieglums, it kā no pleciem būtu noņemta smaga, slapja sega.
Es vēlreiz atvēru mapi ar dokumentiem. Bankas izraksts. Summa ar sešām nullēm. Tie nebija tikai cipari ekrānā. Tā bija mana brīvība.
Tā bija iespēja aizbraukt uz sanatoriju Jūrmalā nevis ar sociālo nosūtījumu drēgnā novembrī, kad viss ir pelēks un slapjš, bet maijā, kad zied dārzi un gaiss smaržo pēc pavasara. Tā bija iespēja beidzot sakārtot veselību labā klīnikā, negaidot rindās un nelūdzoties pēc taloniņiem.
Varbūt es varētu nopirkt mazu studijas dzīvokli pie jūras. Sludinājumus es biju skatījusies jau sen. Tur bija priedes, kāpas un vēsa, atturīga jūra, kas nomierina nervus labāk par jebkurām zālēm.
Un pats svarīgākais — šīs studijas adresi nezinātu neviens.
Telefons nopīkstēja. Es sarāvos, bet tas bija tikai bankas paziņojums: “Aprēķināti procenti par noguldījumu…”
Es piegāju pie loga. Sniegs joprojām krita pār pilsētu, pārklājot ielas ar tīru, baltu segu.
Kaut kur tur, uz šosejas, viņu mašīna droši vien griezās viesnīcas virzienā. Šoreiz par savu atpūtu viņiem nāksies samaksāt pašiem. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem.
Vai es rīkojos skarbi? Iespējams.
Vai taisnīgi? Jā.
Reizēm, lai atgūtu savu dzīvi, pietiek vienkārši nomainīt atslēgas. Ne tikai vasarnīcas durvīs, bet arī pašai sevī.
Es ielēju krūzē karstu tēju ar citronu, ieslēdzu eglītes lampiņas un, paskatījusies savā atspulgā tumšajā loga stiklā, pasmaidīju — pavisam īsti.
Šis Jaunais gads būs kluss. Un tas beidzot būs mans.