Tās bija pārsteidzoši rāmas. Vēl pirms gada pēc šādas sarunas es jau būtu drudžaini skraidījusi pa dzīvokli, steigā metusi somā mantas un saukusi taksometru, lai paspētu ierasties pirmā un sakurināt māju pirms „mīļo viesu” atbraukšanas.
Lai tikai nevienu neaizvainotu. Lai atkal būtu tā pareizā, ērtā, labā.
Jūs taču zināt šo sajūtu, vai ne? Iekšā viss kliedz pretī, bet seja pati savelkas smaidā: “Protams, brauciet, es tieši kūku izcepu.”
Mūsu paaudzes sievietēm jau no mazotnes iemācīja būt parocīgām citiem. Mums atkārtoja, ka slikts miers esot labāks par labu strīdu.
Tikai reizēm dzīve nostāda tik skaidras izvēles priekšā, ka vairs nav kur paslēpties: vai nu viņi galīgi uzkāps tev uz kakla, vai arī tu beidzot atcerēsies, ka tev tomēr ir mugurkauls.
Es piecēlos, aizgāju līdz sekretāram un izvilku no atvilktnes mapi. Pašā virspusē atradās līgums, datēts ar 23. decembri.
Pirms nedēļas es pārdevu vasarnīcu.
Ātri un bez liekas vilcināšanās. To nopirka vīrietis, kurš meklēja klusumu un vientulību.
Sandrai es nebiju pateikusi ne vārda. Es lieliski zināju: tiklīdz pieminētu pārdošanu, radi saskrietu kā kraukļi. Sāktos pārmetumi par senču piemiņu, par bērniem, kuriem atņemot svaigu gaisu, par to, ka “tas taču arī Jānim piederēja”.
Viņi izjauktu darījumu. Un pēc tam vēl panāktu, ka vainīga jūtos es.
Bet man vienkārši bija vajadzīga nauda. Ar korektores algu un pieticīgo pensiju es vairs nespēju uzturēt divsimt kvadrātmetru ēku, kurai te vajadzēja jumta labošanu, te apkures katla maiņu. Man bija apnicis par savu naudu sargāt citu cilvēku atpūtas vietu.
Es paskatījos pulkstenī. Man bija aptuveni stunda, lai izlemtu: izslēgt telefonu pavisam vai tomēr sagaidīt kauju.
Jaunais saimnieks
Šī stunda pagāja dīvainā sastindzumā. Es domās redzēju viņu ceļu. Lūk, viņi nogriežas pie pazīstamā pagrieziena. Lūk, Andris, Sandras vīrs, kā parasti bārsta savus jokus. Lūk, bērni jau prātā izskrējuši pagalmā, sajutuši brīvības garšu.
Viņi brauca uz māju, kas jau veselu nedēļu bija sveša teritorija.
Jaunais īpašnieks, Edgars, atvaļināts dienesta cilvēks, man šķita skarbs, bet taisnīgs. Apskatot īpašumu, viņš īpaši noprasīja par žogu.
— Viesus nemīlu, — viņš īsi noteica, parakstot pieņemšanas aktu. — Man ir nopietns suns. Un man vajag mieru.
Es toreiz viņu godīgi brīdināju:
— Var gadīties, ka radi ierodas pēc veca pieraduma.
Viņš tikai šķībi pasmaidīja.
— Par to tagad rūpēšos es, Ilze. Privātīpašums paliek privātīpašums.
Un nu divas mašīnas, piekrautas ar salātiem, pīrāgiem un nesatricināmu pārliecību par savām tiesībām, ripoja pie viņa vārtiem.
Telefons atdzīvojās pēc stundas un piecpadsmit minūtēm. Zvanīja Sandra.
Es lēnām izelpoju, iztaisnoju plecus un nospiedu atbildes pogu.
— Ilze! — klausulē nebija parasts kliedziens; tas bija spiedziens, kurā jaucās liela suņa riešana un kaut kur fonā dzirdama zema vīrieša balss. — Ilze, kas te notiek?!
— Kas atgadījies, Sandra? — mana balss skanēja pārsteidzoši mierīgi.
— Atslēgu nav! Slēdzenes nomainītas! Mēs sākām klauvēt, un tad… tad iznāca kaut kāds vīrietis! Formā! Ar milzīgu suni! Viņš apgalvo, ka tā esot viņa māja! Ilze, viņš ir kaut kāds dīvains! Sauc apsardzi vai policiju, mēs baidāmies kāpt ārā no mašīnām!