— Ilze, tu vispār telefonu dzirdi? Mēs jau esam uz šosejas! Vēl kāda stunda, tā ka liec ūdeni vārīties! — Sandras, mana mirušā vīra māsas, balss skanēja tik skaļi, ka man nācās samazināt skaļumu, citādi telefona skaļrunis sāktu čerkstēt.
Es paskatījos uz ekrānu. 30. decembris, pulksten 14:15. Aiz loga nesteidzīgi krita slapjš sniegs un, pieskaroties asfaltam, pārvērtās pelēcīgā putrā.
Manā dzīvoklī smaržoja pēc tikko maltas kafijas un pavisam viegli — pēc skujām. Istabas stūrī stāvēja neliela eglīte, kuru iepriekšējā vakarā biju izrotājusi, fonā skatoties vecu filmu. Bez liekas greznības, bet tieši tā, kā man patika.
— Sandra, — es lēni iedzēru malku kafijas, izbaudot savas virtuves mieru. — Uz kurieni tad jūs īsti braucat?
— Nu gan tu pajautāji! — klausulē atskanēja smiekli, bet fonā sadzirdēju bērnu spiedzienus un kāda vīrieša zemu, dobju balsi. — Uz vasarnīcu taču! Pie mums! Nolēmām, ka nav ko nīkt pilsētā. Salātus vedam līdzi, Andris uguņošanu sagādājis. Tu tur pamazām sagatavo pirtiņu. Mēs taču būsim ar bērniem, lai māja ir silta, kad ierodamies.
“Pie mums.”
Šie divi vārdi man ausīs griezās jau trešo gadu — kopš dienas, kad vairs nebija mana vīra, Sandras brāļa.
Vasarnīca bija pamatīga guļbūve, skaista, bet tāda, kurai nepārtraukti vajadzēja roku pielikt. To es biju mantojusi no saviem vecākiem. Nevis no vīra. Taču Sandras izpratnē tā bija “mūsu ģimenes ligzda”, vieta, uz kuru viņai it kā pienācās mūža abonements atpūtai.
— Sandra, — es atbildēju rāmi un pati sajutu, kā iekšējais saspringums sāk atkāpties. — Es neesmu vasarnīcā.
Klausulē iestājās klusums. Varēja dzirdēt vien riepu švīkstoņu pa slapjo ceļu un klusu radio viņu mašīnā.
— Kā tas ir — neesi? — viņas balsij pēkšņi pazuda svētku vieglums, un tajā parādījās metāliskas notis, kuras es pazinu pārāk labi. — Un kur tad tu esi? Mēs taču runājām, ka Jaunais gads ir ģimenes svētki.
— Mēs neko nerunājām, Sandra. Tu vienkārši paziņoji man jau gatavu lēmumu. Es esmu mājās. Rīgā.
— Tā, — pēc balss bija skaidrs, ka viņa steigā pārrēķina visu plānu. — Nu labi. Protams, slikti, ka māja auksta. Bet atslēgas taču tev vienmēr stāv burkā zem lieveņa, mēs zinām. Andris iekurinās krāsni, nav jau mazi bērni. Tu tad ātri savāc mantas, sēdies taksī vai vilcienā un brauc. Mēs tevi pagaidīsim. Nav labi vienai sēdēt svētkos.
Viņa pat nejautāja. Viņa deva rīkojumus.
Tieši tāpat kā pagājušajā vasarā, kad atveda trīs brāļabērnus un atstāja viņus pie manis uz divām nedēļām: “Ilze, tev taču laukā tāpat nav ko darīt, bet man darbā deg atskaite.”
Tieši tāpat kā tad, kad viņa rīkojās ar manu naudu, bet es klusējot apmaksāju elektrības rēķinus pēc viņu ziemas uzlidojumiem, jo “ai, mēs aizmirsām noņemt skaitītāja rādījumus, pēc tam norēķināsimies”.
Ne reizi viņi nebija norēķinājušies.
Tā bija robeža, aiz kuras vairs nevarēja atkāpties.
— Sandra, nebrauciet tālāk, — es noteicu, vērojot, kā viena sniegpārsla izkūst uz loga stikla. — Griežieties atpakaļ.
— Ilze, kas ar tevi notiek? Tu prātu esi zaudējusi? Mums bagāžnieki pilni ar ēdienu! Bērni jau sapriecājušies! Andris ir noguris, viņš atpakaļ pie stūres vairs nesēdīsies. Beidz muļķoties. Viss, zona sāk raustīties, drīz būsim klāt. Atslēgas zem lieveņa, es atceros!
Viņa pārtrauca sarunu.
Es noliku telefonu malā un palūkojos uz savām rokām.