Gatavi salāti no lielveikala vitrīnas, lētas desiņas ar neskaidru sastāvu, pusfabrikāti plastmasas kastītēs — tas viss piepildīja vēderu tikai uz īsu brīdi, bet neradīja to pašu sajūtu, ko agrāk deva mājās vārīts borščs vai krāsnī cepta vista ar kartupeļiem.
Un pats sāpīgākais bija nauda. Viņa jaunā, tik lepni izdaudzinātā alga kusa acu priekšā, it kā kāds būtu atgriezis krānu.
Piektdienas vakarā Jānis pārnāca mājās ar pušķi rokās. Septiņpadsmit sarkanas rozes, caurspīdīgs celofāns, lentīte — viss komplekts, ko parasti izvēlas vīrietis, kurš cer izpirkt vainu ar ziediem.
Anna sēdēja atzveltnes krēslā un mierīgi šķirstīja žurnālu.
— Tas tev, — Jānis pasniedza pušķi ar tādu sejas izteiksmi, it kā dāvinātu nevis ziedus, bet dārgakmeņiem rotātu kroni.
Viņa pacēla skatienu. Vispirms aplūkoja rozes. Tad vīru. Tad atkal rozes.
— Paldies, — Anna noteica mierīgi un pat nepiecēlās. — Ieliec vāzē. Tā stāv skapī, labajā pusē.
Jānis saminstinājās. Bija skaidri redzams, ka viņš gaidījis pavisam ko citu — aizkustinājuma asaras, apskāvienu, varbūt pat solījumu visu aizmirst un sākt no jauna.
— Ann… — viņš mīņājās no vienas kājas uz otru. — Es te mazliet padomāju…
— Cik interesanti.
— Varbūt tu tomēr atkal varētu gatavot? Nu… kā agrāk?
Anna nesteidzās ar atbildi.
— Un kas tieši ir mainījies?
— Vienkārši… — Jānis apsēdās uz dīvāna, joprojām turēdams rokās rozes. — Saproties, tā veikalu pārtika galīgi nav tas. Bezgaršīga. Un dārga. Tev vienmēr sanāca daudz labāk.
— Sanāca, — Anna piekrita. — Tāpēc, ka es tam veltīju savu laiku, spēku un, starp citu, arī naudu.
— Tieši tā! — viņš uzreiz atdzīvojās. — Tad darām godīgi: pārtikas izdevumus dalām uz pusēm. Puse no tevis, puse no manis. Un tu gatavo. Kā tev tāda doma?
Anna nolika žurnālu malā.
— Pagaidi. Vai es pareizi sapratu? Es maksāju pusi par produktiem. Un pēc tam pati tos gatavoju. Bez atlīdzības.
— Nu… — Jānis apjuka un samirkšķināja acis, it kā tikai tagad būtu pamanījis caurumu savā ģeniālajā plānā. — Bet tas taču būtu mums abiem.
— Mums abiem es strādāju astoņus gadus, — viņa mierīgi atbildēja. — Veļa, ēdiens, mājas kārtošana — tas viss bija uz maniem pleciem. Un tagad tu gribi, lai es turpinu tevi apkalpot, tikai vēl piemaksāju no savas kabatas?
— Tu to kaut kā nepareizi pasniedz…
— Es to pasniedzu tieši tā, kā tas izskatās.
Rozes viņa rokās pēkšņi vairs nešķita ne greznas, ne romantiskas. Tās izskatījās nožēlojami.
— Tātad tu atsakies? — Jāņa balsī ieskanējās aizvainojums. Tas bija patiesas neizpratnes tonis cilvēkam, kuram atteikts kaut kas, ko viņš pats uzskatījis par pilnīgi pašsaprotamu.
— Jā, Jāni. Atsakos.
— Bet kāpēc?
— Tāpēc, ka tā nav partnerība. Tā ir izmantošana.
Nākamās nedēļas Jānim izvērtās par ieilgušu murgu.
Viņš sūdzējās. Regulāri, nogurdinoši, vienā un tajā pašā balsī — kā krāns, no kura visu laiku pil ūdens.
— Nauda pazūd, — viņš burkšķēja brokastīs, bakstīdams piedegušu omleti. — Es nesaprotu, kur tā paliek.
— Droši vien pārtikā, — Anna mierīgi atbildēja, smērēdama uz grauzdiņa avokado. To viņa tagad pirka sev bez vainas sajūtas, lai gan agrāk uzskatīja par lieku izšķērdību.
— Tas viss ir tā atsevišķā budžeta dēļ.
— Atsevišķs budžets bija tava ideja.
— Bet es nedomāju, ka tas būs šādi!
Anna tikai paraustīja plecus, izdzēra kafiju līdz galam un devās uz darbu.