Viņam pilnīgi pietika ar to, ka ledusskapis vienmēr bija piekrauts, rēķini samaksāti laikā un sieva neko nepārmeta. Mājas naudas lietas vienmēr kārtoja Anna, bet Jānis nekad nebija pūlējies saprast, cik daudz viņi patiesībā iztērē vienā mēnesī.
Tagad, pēc savas tik skaļi izslavētās paaugstināšanas, viņš pelnīja ap septiņsimt eiro. Anna — ap tūkstoti simt piecdesmit. Un vēl ceturkšņa prēmijas pa virsu.
Viņa aizgrieza ūdeni un noslaucīja rokas dvielī.
Atsevišķs budžets, tātad. Mūsdienīgi. Praktiski.
Labi. Ja jau atsevišķs, tad lai arī ir atsevišķs.
Nākamās dažas dienas Anna pavadīja savādā iekšējā stāvoklī. It kā kāds būtu notīrījis aizsvīdušu loga rūti, un viss apkārt pēkšņi kļūtu ass, skaidrs un nepatīkami redzams.
Viņa sāka rēķināt. Nevis naudu. Laiku. Stundas pie plīts. Agrās rīta celšanās brokastu dēļ. Vakari, kuros viņa pēc darba gatavoja ēdienu, bet Jānis to notiesāja, pat nepaceļot acis no telefona. Brīvdienas, kas aizgāja veikalos, virtuvē, tīrīšanā, mazgāšanā un sakārtošanā.
Astoņi gadi. Divi tūkstoši deviņi simti divdesmit dienas. Ja vidēji trīs stundas dienā aiziet sadzīvei, tie ir gandrīz deviņi tūkstoši stundu. Vesels gads nepārtraukta darba. Viņas dzīves gads, ko viņa bija klusi atdevusi cilvēkam, kurš tagad bija nolēmis, ka viņiem vajagot dzīvot “rietumnieciski”.
Un ko par to visu bija saņēmusi viņa? Jānis negatavoja. Netīrīja. Nemazgāja veļu. Reizēm iznesa atkritumus, un arī tad tas tika pasniegts gandrīz kā varoņdarbs, par kuru pienāktos apbrīna un pateicība.
Atsevišķs budžets.
Lieliski.
Pirmdien Anna vakariņas nepagatavoja. Viņa vienkārši atnāca no darba, pārģērbās un aizgāja uz mazo, mājīgo kafejnīcu aiz stūra, kur pasniedza pasakaini maigu ķirbju zupu un vēl siltus kruasānus.
Jānis piezvanīja ap pusdeviņiem.
— Kur tu esi? Esmu mājās, bet te neviena nav.
— Vakariņoju kafejnīcā, — viņa mierīgi atbildēja un iemalkoja lati. — Mums taču ir atsevišķs budžets, atceries? Es tērēju savu naudu tikai sev.
— Bet… ko lai daru es?
— Droši vien to pašu.
Viņš nolika klausuli.
Pirmajā nedēļā Jānis jutās gandrīz apreibis no brīvības. Anna vēroja viņu ar vēsu, attālinātu ziņkāri, kā pētnieks skatās uz laboratorijas peli, kurai dots jauns būris un pārāk daudz izvēles iespēju.
Vīrs nesa mājās ēdienu no kafejnīcām un restorāniem. Pasūtīja picu. Pusdienās gāja kopā ar kolēģiem uz biznesa piedāvājumiem. Čekus viņš rādīja Annai ar tādu lepnumu, it kā būtu atklājis jaunu kontinentu.
— Pats sev saimnieks, — viņš mēdza noteikt, slaukot taukainos pirkstus pēc kārtējās suši kastītes. — Neviens nekontrolē, neviens neko nenorāda.
Anna tikai pamāja, klusēja un gaidīja.
Ilgi gaidīt nevajadzēja.
Otrās nedēļas sākumā ledusskapis jau izskatījās pēc skumjas klusās dabas: maisiņš ar apkaltušu sieru, sinepju burciņa ar nesaprotamu derīguma termiņu un sačokurojies burkāns.
Jānis diezgan ātri atklāja, ka ikdienas ēdienu pasūtīšana nav nekāda romantiska vecpuiša brīvība, bet gan bedre, kurā nauda pazūd bez pēdām. Suši, pica, kebabi — tas viss maksāja krietni vairāk nekā mājās gatavotas pusdienas, ko Anna agrāk bija likusi galdā tik viegli, it kā tas neprasītu nekādas pūles.
Viņš mēģināja taupīt. Nopirka pelmeņus. Izvārīja tos netīrā katlā. Rezultāts izrādījās neēdams pat pēc viņa visai pieticīgajiem standartiem.