– Mani paaugstināja! – Jānis nometa portfeli uz dīvāna ar tādu sejas izteiksmi, it kā tikko būtu uzkāpis Everestā. – Tagad esmu nodaļas vadītāja vietnieks. Alga būs pusotru reizi lielāka.
Anna pasmaidīja patiesi, bez piespiešanās.
– Tas taču ir lieliski! – viņa piecēlās, lai apskautu vīru. – Apsveicu. Tiešām, Jāni, tu to esi nopelnījis.
Viņš apskāvienu pieņēma kaut kā pavirši, domās jau būdams citur. Anna to norakstīja uz nogurumu un apjukumu pēc jaunuma. Tā gadās. Cilvēkam dažreiz vajag brīdi, lai aptvertu veiksmi.
– Es te padomāju, – Jānis atbrīvojās no viņas rokām un aizgāja pie ledusskapja. – Mums vajadzētu pārskatīt naudas lietas.
– Kādā ziņā?
– Atsevišķs budžets, – viņš izņēma minerālūdeni un padzērās tieši no pudeles. – Katrs tērē savu. Dzīvokļa izdevumus dalām uz pusēm, pārējais katram atsevišķi. Mūsdienīga pieeja.
Anna samirkšķināja acis. Pēc mirkļa vēlreiz, it kā censtos saprast, vai pareizi sadzirdējusi.
– Pagaidi. Tevi paaugstina amatā, un pirmā doma, kas tev ienāk prātā, ir sadalīt mūsu naudu?
– Tieši tā, – Jānis paraustīja plecus. – Es nopelnīju, es arī tērēju. Tu nopelnīji – tērē tu. Tas taču ir godīgi.
Godīgi. Šis vārds palika karājamies gaisā.
Annai iekšā kaut kas savilkās ciešā mezglā. Astoņi laulības gadi. Astoņi gadi, kuru laikā viņa bija dzīvojusi pārliecībā, ka viņi ir viena komanda. Ka viņa panākumi ir abu panākumi, bet viņa neveiksmes – arī abu kopīgā nasta.
– Tātad, – viņa ierunājās lēni, rūpīgi izvēloties katru vārdu, – viss, ko mēs šos gadus veidojām kopā… tagad vairs neskaitās?
– Anna, nu ko tu dramatizē? – Jānis pārgrieza acis. – Runa ir tikai par finansēm. Lietišķa pieeja. Rietumos cilvēki tā dzīvo.
Rietumos. Protams. Jānim ļoti patika piesaukt kaut kādus iedomātus Rietumus, kur, viņaprāt, visi eksistēja nevainojami sakārtotā racionālu lēmumu un efektīvu vienošanos pasaulē.
Anna neko neatbildēja. Viņa skatījās uz savu vīru – trīsdesmit četrus gadus vecu vīrieti saburzītā kreklā, ar minerālūdens pilienu uz zoda – un mēģināja saprast, kurā brīdī viņi bija sākuši runāt dažādās valodās.
Aizvainojums nāca virsū viļņiem. Nodevība – tieši tā to varēja nosaukt. Ne jau krāpšana, nē. Kaut kas citāds, varbūt pat sāpīgāks. Viņš skatījās uz viņu un neredzēja sievu, neredzēja līdzgaitnieci. Ko tad? Dzīvokļa biedreni? Atsevišķu ekonomisku vienību?
Rokas pašas aizsniedzās līdz izlietnei, pie ierastā trauku mazgāšanas rituāla. Vienveidīgās kustības nomierināja un ļāva sakārtot domas.
Un kaut kur starp trešo un piekto šķīvi Annu pēkšņi pārņēma atskārsme. Tik skaidra un pašsaprotama, ka viņa gandrīz iesmējās skaļi.
Viņas alga. Viņas pašas alga, par kuras apmēru Jānis nekad nebija īpaši interesējies.
Anna strādāja par vecāko analītiķi konsultāciju uzņēmumā. Pirms trim gadiem viņu pārcēla uz projektu darbu ar prēmijām, pēc tam palielināja pamatalgu, vēlāk pieskaitīja arī procentus no noslēgtajiem līgumiem. Viņa ar to nelielījās, neko nevienam neizrādīja – vienkārši darīja savu darbu. Bet Jānis par šo tēmu nekad nebija jautājis.