Jānis pats bija iekritis slazdā, ko tik pārliecināti bija izlicis, un tagad par to maksāja. Viņa ēdienkarte saruka līdz ātrajām nūdelēm, saldētiem pelmeņiem un tam, ko varēja iemest pannā bez jebkādas domāšanas. Viņš staigāja izsalcis, īgns, allaž ar sakniebtām lūpām, tomēr vēl aizvien bija pārliecināts, ka pie viņa nelaimēm vainīga sieva.
Bet Anna… Anna pa īstam atplauka.
Viņa pēkšņi saprata, ka vakari var būt gari un klusi, un tie var piederēt tikai viņai. Varēja lasīt grāmatu, nelecot kājās pie pirmā: “Kas mums būs vakariņās?” Varēja pēc darba nesteidzīgi iziet pastaigā, satikt draudzenes, nopirkt biļeti uz kino tikai tāpēc, ka tajā brīdī gribējās.
Nauda, kas agrāk nemanāmi aizplūda kopīgajā sadzīvē, tagad palika viņas rīcībā. Anna nopirka kleitu — nevis nocenotu, nevis “praktisku”, bet tādu, kas viņai vienkārši iepatikās. Viņa pieteicās itāļu valodas kursos, par kuriem bija sapņojusi gadiem, vienmēr atliekot uz kaut kādu nenoteiktu “vēlāk”. Viņa pamazām atjaunoja arī savu garderobi.
Mājas verdzība — pirmo reizi viņa to nosauca tieši tā, domās, bez kauna un bez attaisnojumiem — bija beigusies. Un izrādījās, ka dzīve bez tās ir negaidīti viegla, brīnišķīga un plaša.
Jānis to neredzēja. Vai arī nevēlējās redzēt.
Viņš joprojām gaidīja, kad sieva nāks pie prāta. Kad “sievietes daba” ņems virsroku un viņa atgriezīsies pie plīts, pie ierastās mājas sargātājas lomas. Viņš bija pārliecināts, ka tas ir tikai īslaicīgs apmulsums, kaprīze, kas drīz pāries pati no sevis.
Pagāja trīs mēneši.
Anna sēdēja pie virtuves galda un vēroja, kā vīrs aprij kārtējo pasūtīto nūdeļu porciju. Viņš ēda steidzīgi, nevērīgi, ar pilnu muti, šļakstīdams mērci uz sava T krekla.
Viņa mēģināja atcerēties, par ko reiz bija iemīlējusi šo cilvēku. Jo bija taču mīlējusi. Kādreiz. Kur tas viss bija pazudis?
Jānis pamanīja viņas skatienu.
— Ko blenz? — viņš norūca, muti pat kārtīgi neiztukšojis.
— Neko.
— Tā neskatās uz neko.
— Es domāju.
— Par ko?
Anna neatbildēja. Viņa piecēlās, paņēma savu krūzi ar atdzisušu, līdz galam neizdzertu tēju un aizgāja uz istabu.
Tur viņa izņēma klēpjdatoru, atvēra pārlūkprogrammu un meklētājā ierakstīja: “šķiršanās dokumenti”.
Vienaldzība. Tieši tā bija sagrauzusi viņu laulību. Ne krāpšana, ne skaļi skandāli, ne kāds viens briesmīgs notikums. Vienkārši gadiem ilga, pierasta nevērība pret viņas vajadzībām, viņas vēlmēm, viņas klātbūtni kā cilvēkam. Jānis bija uztvēris sievu kā ērtu funkciju: pagatavo ēst, sakopj māju, nodrošina mieru un komfortu. Nevis kā personību. Nevis kā līdzvērtīgu cilvēku.
Un tagad tam visam bija pievienojusies arī skopulība. Sīka, muļķīga, nožēlojama skopulība, kas tikai atplēsa vaļā to, kas sen jau bija slēpies zem virskārtas.
Laulības šķiršanu nokārtoja četru mēnešu laikā. Dzīvoklis palika Annai — tas viņai piederēja vēl pirms kāzām, mantojums no vecmāmiņas. Jānis izvācās jūlijā, pašā vasaras karstumā.
Viņš stāvēja priekšnamā ar čemodānu pie kājām un joprojām, šķiet, nespēja aptvert, kā viss varēja nonākt līdz šim.
— Tas viss ir tava vaina, — viņš izmeta uz atvadām. — Tava ietiepība un egoisms. Normāla sieviete būtu nākusi pretī.
Anna atspiedās pret durvju stenderi.
— Lai tev veicas, Jāni.
— Es runāju nopietni. Tu izjauci mūsu ģimeni.
— Mūsu ģimeni izjauca tava skopā daba.
Viņš aizgāja, neatskatīdamies, vilkdams čemodānu lejup pa kāpnēm.
Anna aizvēra durvis. Kādu brīdi viņa stāvēja, ar muguru piespiedusies vēsajam kokam.
Tad pasmaidīja.
Kafejnīcā aiz stūra viņu gaidīja ķirbju zupa un jauna dzīve.