Manī kaut kas pārtrūka.
Es satvēru durvju rokturi un atvēru durvis.
Viesistabā mamma sēdēja uz dīvāna pašas malas, it kā baidītos aizņemt pārāk daudz vietas. Viņas pirkstos bija cieši sažņaugts, rūpīgi salocīts virtuves dvielis.
Pretī viņai stāvēja mana vīramāte Ilze — rokas sakrustotas uz krūtīm, seja stingra un neapmierināta.
Brīdī, kad abas mani ieraudzīja, saruna aprāvās.
„Mammu!”
Mamma pielēca kājās.
„Mīļā mana!”
Nākamajā mirklī mēs jau bijām viena otras apskāvienos.
„Kā tu jau esi šeit?” viņa jautāja, un acīs viņai sakrājās mitrums. „Es domāju, ka tu atgriezīsies vēlāk.”
„Brauciens beidzās ātrāk,” es atbildēju. „Gribēju jūs visus pārsteigt.”
Taču, skatoties viņai sejā, es uzreiz pamanīju kaut ko tādu, ko nevarēja nepamanīt.
Viņas acis nemirdzēja no prieka.
Tas bija atvieglojums.
Un tajā pašā sekundē es sapratu — te kaut kas bija noticis.
„Kas te notiek?” es pajautāju, raugoties no vienas uz otru.
„Nekas,” mamma atteica pārāk ātri.
Ilze tikai pavirši pamāja ar roku, it kā runa būtu par kādu nieku.
„Ak, nekas īpašs. Es viņai vienkārši pateicu, ka, ja reiz viņa šeit uzturas, tad varētu arī mazliet vairāk palīdzēt.”
Es pagriezos pret viņu.
„Mana mamma šeit ir tikai trīs dienas. Pa šo laiku viņa ir gatavojusi ēst, mazgājusi veļu, gājusi uz veikalu un pieskatījusi bērnus.”
„Nu bet tas taču ir pašsaprotami,” Ilze atteica. „Neviens taču nebrauc uz svešu māju, lai visu dienu sēdētu uz dīvāna.”
Es lēni ievilku elpu, cenšoties noturēt balsi mierīgu.
„Es biju pārliecināta, ka viņa atbrauca pieskatīt bērnus.”
„Tas jau ir viens un tas pats.”
„Nē,” es klusi, bet stingri sacīju. „Tas nav viens un tas pats.”
Tajā brīdī bērni izdzirdēja manu balsi.
„Mammu!”
No savas istabas izskrēja sešgadīgā Anna, un viņai pa pēdām steidzās deviņgadīgais Jānis.
Abi kā viesulis metās man virsū.
Es pietupos un cieši viņus apskāvu.
Uz dažām minūtēm viss pārējais pazuda. Es ieelpoju viņu matu smaržu, klausījos, kā viņi abi reizē mēģina man izstāstīt visu, kas bija noticis, un jutu, kā pēdējo dienu saspringums pamazām atkāpjas.
„Es jums kaut ko atvedu,” es sacīju.
Bērnu acis uzreiz iepletās.
Jānim es pasniedzu pulti vadāmo mašīnu, bet Annai — mazu rokassprādzīti.
Taču aiz manas muguras Ilze jau devās virtuves virzienā.
„Vakariņas tūlīt būs gatavas!” viņa skaļi paziņoja. „Tagad, kad tu beidzot esi mājās, tava mamma varēs pamazām visu nodot atpakaļ tev.”
Es lēnām pagriezos.
„Ko tu tikko pateici?”
„Es tikai domāju, ka tu tagad atkal esi mājās.”
„Tieši tā. Un tāpēc mammai tagad vajadzētu atpūsties.”
Ilzes vaibsti kļuva cieti.
„Lūdzu, netaisi no tā izrādi.”
„Es neko netaisu,” es atbildēju. „Tu viņai tikko liki saprast, ka viņa šeit ieradusies strādāt, nevis ievilkt elpu.”
Istabā pēkšņi iestājās pilnīgs klusums.
Mamma pienāca man blakus un klusi sacīja:
„Lūdzu, atstāj to.”