Es papurināju galvu.
„Nē, mammu. Ne šoreiz.”
Ilze uz mani paskatījās tā, it kā es būtu viņai nodarījusi pāri.
„Es tikai gribēju, lai mājās viss būtu kārtībā un katrs zinātu, kas jādara.”
„Šīs ir arī manas mājas,” es mierīgi, bet stingri atbildēju. „Un mana mamma atbrauca tāpēc, ka gribēja mums palīdzēt. Viņa nav atnākusi šeit par kalponi.”
Ilze cieši saknieba lūpas.
„Domāju, Andris diez vai priecāsies, kad uzzinās, kādā tonī tu ar mani runā.”
„Tad piezvanīsim viņam.”
Apmēram pēc desmit minūtēm ārdurvis atvērās.
Andris ienāca priekšnamā un apstājās, acīmredzami pārsteigts, mani ieraugot.
„Tu jau esi atpakaļ?”
„Jā.”
Viņš noskūpstīja mani, taču jau nākamajā mirklī pamanīja, cik saspringts gaiss valda istabā.
„Kas te noticis?”
Ilze pasteidzās atbildēt viņa vietā.
„Nekas īpašs. Vienkārši neliela pārpratuma situācija.”
Tomēr es Andrim izstāstīju visu tieši tā, kā biju dzirdējusi, stāvot aiz durvīm. Bez izpušķojumiem un bez noklusēšanas.
Vispirms viņš paskatījās uz mani.
Pēc tam uz savu māti.
„Mammu, tu tiešām tā pateici?”
Ilze smagi nopūtās.
„Vai tad cilvēks vairs neko nedrīkst pateikt? Es tikai norādīju, ka viņa nevar gaidīt, lai visi šeit tagad apkārt viņai lēkā.”
Andra seja kļuva nopietna.
„Bet viņa taču neko tādu nav prasījusi.”
„Protams, nav,” Ilze rūgti noteica. „Tu jau tāpat vienmēr nostājies viņas pusē.”
Andris uzreiz neatbildēja.
Viņš lēni apsēdās, it kā gribētu savākt domas kopā, un tikai tad pacēla skatienu uz māti.
„Mammu, kāpēc tu patiesībā esi šeit?”
Ilze apklusa.
Klusums ieilga.
Beidzot viņa pavisam klusi sacīja:
„Tāpēc, ka esmu viena.”
Tā bija pirmā reize tajā dienā, kad viņas balss izklausījās patiesa, bez uzbrukuma un bez lepnuma maskas.
Pamazām sāka atklāties tas, ko neviens nebija pateicis skaļi.
Pirms dažām nedēļām Ilze bija zaudējusi darbu. Turklāt viņas dzīvoklī bija notikusi nopietna ūdens noplūde, un remonts prasīja gan laiku, gan naudu, gan nervus.
Viņa bija cerējusi kādu laiku padzīvot pie mums.
Taču Andris man par to vēl nebija paspējis neko izstāstīt.
„Andris teica, ka varbūt tu piekristu,” Ilze noteica, skatienu nenovēršot no grīdas. „Bet es negribēju, lai visi domā, ka vairs netieku galā ar savu dzīvi.”
Es klusēju.
Un pēkšņi man kļuva skaidrs, no kurienes nāca visa viņas asā izturēšanās.
Tās nebija tikai dusmas.
Tās bija bailes.
Bailes kļūt atkarīgai no citiem.
Bailes, ka pašas dēlam viņa varētu kļūt par nastu.
Un tā vietā, lai atzītu savu ievainojamību, viņa bija mēģinājusi stingri turēt grožus pār visiem apkārtējiem.
Tomēr sapratne vēl nenozīmēja, ka es varēju attaisnot viņas rīcību.
„Es saprotu, ka tev šobrīd ir ļoti grūts posms,” es teicu. „Bet tas tev nedod tiesības izturēties slikti pret manu mammu.”
Ilzes acīs sakrājās asaras.
„Es negribēju viņu sāpināt.”
Mamma uzlūkoja viņu ilgi un mierīgi, it kā pirms atbildes rūpīgi izvēlētos katru vārdu.