No komandējuma es atgriezos mājās par trim stundām agrāk, nekā biju plānojusi.
Gribēju sagādāt bērniem pārsteigumu, bet mammai — pateikties aci pret aci par to, ka manas prombūtnes laikā viņa bija pieskatījusi abus mazos.
Taču, vēl pirms paspēju ielikt atslēgu durvju slēdzenē, no viesistabas līdz manām ausīm atlidoja vīramātes balss.
„Tava māte te ir atnākusi palīdzēt, nevis visu dienu gulšņāt un atpūsties.”
Es sastingu tieši pie ārdurvīm.
Vienā rokā joprojām turēju kofera rokturi, bet otrā šūpojās neliels papīra maisiņš ar dāvanām, ko biju nopirkusi bērniem.
Dēlam biju atvedusi sarkanu radio vadāmu mašīnīti.
Meitai — smalku, ar rokām darinātu rokassprādzi.
Neviens negaidīja, ka pārkāpšu mājas slieksni trīs stundas agrāk.
Savās domās jau biju iztēlojusies, kā, atverot durvis, bērni ar priecīgiem spiedzieniem metīsies man pretī.
Mamma pārsteigta pasmaidīs, un es viņu beidzot cieši apskaušu, pasakot:
„Paldies, mammu. Paldies, ka biji šeit manā vietā.”
Taču tā vietā es atkal sadzirdēju vīramātes balsi.
„Tu visu priekšpusdienu nosēdi uz dīvāna. Vismaz pusdienas bērniem varēji sagatavot.”
Tad ierunājās mana mamma.
Viņas balss skanēja mierīgi, tomēr neparasti klusi.
„Es jau to izdarīju. Zupa ir uz plīts, bet makaroni — cepeškrāsnī.”
„Tas vēl nenozīmē, ka vari te visu dienu sēdēt rokas klēpī salikusi,” asi atcirta vīramāte. „Tu taču neesi atbraukusi, lai tevi apkalpotu kā goda viešņu.”
Man vēders sāpīgi savilkās.
Mammai bija sešdesmit astoņi gadi. Viņa nebija ne slima, ne nevarīga, tomēr pēdējos gados viņas kustības bija kļuvušas lēnākas, un spēka vairs nebija tik daudz kā agrāk.
Un tomēr tieši viņa bija pirmā, kas bez vilcināšanās piekrita pieskatīt bērnus manas trīs dienu darba brauciena laikā.
Mans vīrs Andris toreiz tikai noteica:
„Neuztraucies. Mana mamma ar viņu visu sakārtos.”
Es pat iedomāties nevarēju, ka ar šo „sakārtos” acīmredzot bija domāts tas, ka manai mammai nāksies taisnoties viņa mātes priekšā.
Tad izskanēja frāze, kas lika man saspringt līdz pēdējam nervam.
„Un neaizmirsti,” vīramāte turpināja, „šajā mājā katrs dod savu ieguldījumu. Tu vismaz varētu izdarīt kaut ko noderīgu.”
Mamma neko neatbildēja.
Pagāja dažas sekundes.
Tikai tad viņa mierīgi sacīja:
„Es atnācu palīdzēt savai meitai un saviem mazbērniem. Nevis tāpēc, lai kāds pret mani izturētos kā pret kalponi.”