Pirms viņš paguva izspiest kaut vienu vārdu, mans telefons novibrēja.
Ziņa bija no manas advokātes Sandras.
Un tās dažās rindās bija kaut kas tāds, kas apgāza pat to, ko es pati līdz tam biju domājusi par mūsu laulību.
Viņa bija noskaidrojusi, kurš patiesībā, izmantojot manus personas datus, bija pieprasījis kredītu.
Kad ekrānā ieraudzīju vārdu, man beidzot kļuva skaidrs, kāpēc Jānis jau vairākas nedēļas mani gandrīz lūdzās nepārbaudīt mūsu finanses pārāk rūpīgi.
3. daļa
Tas nebija Ilzes vārds.
Tas bija Jānis.
Dažas sekundes es vienkārši skatījos telefonā un neko neteicu.
Man jau bija aizdomas, ka mans vīrs zina krietni vairāk, nekā izliekas. Taču es nebūtu iedomājusies, ka tieši viņš pats ir iesniedzis kredīta pieteikumu, izmantojot dokumentus un datus, kas glabājās mūsu mājās.
Sandra bija sākusi pārbaudi pēc tam, kad mēs pamanījām dīvainas kustības kontos.
Banka apstiprināja, ka kredīts ticis noformēts digitāli no ierīces, kas bija sasaistīta ar Jāņa tālruņa numuru.
Nauda ienāca mūsu kopīgajā kontā.
Un jau pēc dažām stundām gandrīz visa summa tika pārskaitīta Ilzei.
Es pacēlu acis.
Jānis joprojām stāvēja manā priekšā un gaidīja, ko es teikšu.
— Gribi zināt, kādu ziņu es tikko saņēmu?
— Tagad tam nav īstais brīdis.
— Man tieši tagad ir īstais.
Ilze uzreiz iejaucās.
— Laulāto problēmas risina mājās.
— Cik interesanti. Kad jūs visu acu priekšā gribējāt, lai es samaksāju rēķinu, tad mani naudas jautājumi pēkšņi bija apspriežami tepat.
Viens no Jāņa onkuļiem piecēlās no krēsla.
— Kas te vispār notiek?
Es dziļi ievilku elpu.
Man nebija bijis nodoma kristībās atklāt visu. Sākumā es gribēju tikai atteikties maksāt un aiziet.
Taču pēc gadiem, kuros Ilze tika attēlota kā pašaizliedzīga vecmāmiņa, Jānis — kā priekšzīmīgs dēls, bet es — kā “laimīgā” sieva, kurai vēl jājūtas pateicīgai par to, ka viņu vispār pieņēmuši šajā ģimenē, es sapratu vienu.
Ja es turpināšu klusēt, meli dzīvos tālāk.
— Gandrīz pirms diviem gadiem, — es sāku, — kad Anna nomira, es pati piedāvāju palīdzēt ar Tomu. Es to darīju tāpēc, ka mīlēju viņu. Un tāpēc, ka mums visiem bija sabrukusi pasaule.
Es paskatījos uz puisēnu.
Viņš gulēja kādas māsīcas rokās, tālu no mūsu strīda.
Ne pie kā no tā viņš nebija vainīgs.
— Pirmajos mēnešos mani neviens nespieda. Es pirku viņam nepieciešamās lietas, jo pati tā gribēju. Bet pēc kāda laika man sāka sūtīt iepirkumu sarakstus. Ilze pat pārstāja maksāt par pašām pamata lietām. Kad es jautāju, kāpēc tā, man atbildēja, ka es pelnu vairāk un labai sievai esot jāatbalsta ģimene.
Mana vīramāte papurināja galvu.
— Tu visu pārspīlē.
Es atvēru mapi, ko biju paņēmusi līdzi.
Jānis izskatījās pārsteigts.
Viņš acīmredzot bija domājis, ka man telefonā ir tikai daži konta izrakstu ekrānuzņēmumi.
Viņš nezināja, ka es vairākas nedēļas biju gatavojusi izdrukas.
— Te ir kontu kustība par diviem gadiem.
Es noliku uz galda vairākas lapas.
— Piena maisījums, autiņbiksītes, ārsti, bērnudārzs, potes, drēbes un zāles Tomam. To visu es apmaksāju labprāt.
Tad es atdalīju otru papīru kaudzīti.
— Un te ir lietas, kas arī it kā bija “bērna vajadzībām”.
Es sāku lasīt skaļi.
— Virtuves remonts. Jauns ledusskapis. Televizors ar sešdesmit piecu collu ekrānu. Ilzes automašīnas līzinga maksājumi. Aviobiļetes. Viesnīca. Rotaslietas. Jauns viesistabas mēbeļu komplekts.
Kāda sieviete zāles otrā galā iesaucās:
— Kā televizors varēja būt domāts Tomam?
Ilze steigšus atbildēja:
— Viņš dzīvo pie manis. Viss, kas uzlabo manu māju, uzlabo arī viņa dzīvi.
— Tad droši vien arī tavi auskari ļoti uzlaboja viņa dzīvi?
Kāds apspieda smieklus.
Ilzes seja pietvīka.
— Tev nav tiesību mani pazemot.
Es pasmaidīju.
Ne tāpēc, ka man tas šķistu smieklīgi.
— Pazemot tevi? Gadiem ilgi tu visas ģimenes priekšā stāstīji, ka kārtīga sieva nejautā par naudu. Kad es teicu, ka esmu nogurusi maksāt par visu, tu mani sauci par egoisti. Kad es gribēju, lai Jānis arī dod lielāku ieguldījumu, tu apgalvoji, ka es cenšos atraut tavu dēlu no ģimenes.
Es pārlaidu skatienu telpai.
Daži viesi novērsās.
Viņi ļoti labi atcerējās šīs sarunas.
Tajā brīdī Toma krusttēvs paņēma vienu no dokumentiem.
— Tu apmaksāji visu bērnudārzu?
— Jā.
— Ilze mums teica, ka to maksā viņa.
Mana vīramāte pavēra muti.
Taču neizdvesa ne vārda.
Cita sieviete pajautāja:
— Un bērnu ārstu?
— Arī es.
— Viņa mums stāstīja to pašu.
Pirmo reizi sašutums telpā pagriezās citā virzienā.
Līdz tam daudzi bija domājuši, ka es taisu scēnu vienas restorāna rēķina dēļ.
Tagad viņi sāka saprast, ka šīs svinības ir tikai pēdējā epizode ļoti garā stāstā.
Jānis pienāca tuvāk.
— Brauksim mājās.
— Es ar tevi vairs nedzīvoju.
Viņš sastinga.
— Ko tas nozīmē?
— Šorīt es savācu savas personīgās mantas.
— Tu nevari tā vienkārši to izdarīt, pat ar mani neparunājot.
— Tu paņēmi kredītu, izmantojot manus personas dokumentus, arī ar mani neparunājot.
Viņa seja kļuva cieta.
— Es neko neviltoju.
— Bankai ir dati par ierīci.
— Mums vienkārši vajadzēja mazliet brīvu līdzekļu.
— “Mums”?
— Manai mātei bija smags periods.
Es paskatījos uz Ilzi.
Viņai mugurā bija jauna kleita, uz rokas — dārgs pulkstenis, un kājās kurpes, kas, visticamāk, maksāja vairāk nekā autiņbiksītes vairākiem mēnešiem.
— Kas tieši tajā periodā bija tik smags?
Jānis zaudēja savaldību.
— Tu nesaproti! Pēc Annas nāves mana māte bija pilnīgi sagrauta. Mums viņai bija jāpalīdz.
— Palīdzēt nenozīmē slepus uzkraut parādus man.
— Es gribēju to atmaksāt.
— Ar ko?
Viņš apklusa.
— Ar manu nākamo prēmiju? Ar maniem iekrājumiem? Vai ar vēl vienu karti uz mana vārda?
Viņš runāja klusāk.
— Es taču arī strādāju.
— Un tomēr tavs atalgojums četrus gadus kaut kur pazuda.
Tas bija nākamais jautājums, par kuru es vēl nebiju paspējusi pastāstīt.
Kad Sandra un es sākām pārbaudīt kontus, mēs atradām kaut ko tādu, kas sākumā man šķita neiespējami.
Jānis pelnīja gandrīz tikpat daudz kā es.
Tomēr katru mēnesi viņš apgalvoja, ka nevar segt konkrētus izdevumus, jo maksājot parādus.
Hipotekāro kredītu maksāju es. Pārtiku pirku es. Komunālos rēķinus pārsvarā sedzu es. Lielu daļu Toma vajadzību apmaksāju es.
Kur tad palika viņa nauda?
Atbilde bija regulārajos pārskaitījumos Ilzei.
Tūkstotis eiro.
Tūkstotis piecsimt.
Dažreiz divi tūkstoši piecsimt eiro.
Tie nebija ārkārtas gadījumi.
Tā bija neoficiāla ikmēneša uzturēšana, ko mans vīrs nodrošināja savai mātei, vienlaikus pilnīgi mierīgi pieņemot, ka pārējo mūsu dzīvi apmaksāšu es.
— Pēdējo divpadsmit mēnešu laikā, — es pateicu, — tu savai mātei esi pārskaitījis vairāk nekā divdesmit tūkstošus eiro.
Kāds brālēns pārsteigumā iesvilpās.
Ilze uzsita plaukstu pa galdu.
— Es esmu viņa māte!
— Es nekad neesmu teikusi, ka viņš nedrīkst tev dot naudu. Es saku tikai to, ka jums nebija nekādu tiesību izmantot manu naudu, lai aizlāpītu caurumus, ko radīja šie pārskaitījumi.
Jānis norādīja uz mani ar pirkstu.
— Tu vienmēr esi bijusi apsēsta ar naudu.