Mana vīramāte dzīvoja uz mana rēķina kā karaliene, bet viņai vēl pietika nekaunības visu priekšā norādīt uz mani un paziņot: “Maksāsi tu. Galu galā tu esi mana dēla sieva.” Mans vīrs tikai pasmīnēja, it kā es nebūtu nekas vairāk par algotu kalponi. Es noliku rēķinu uz galda un mierīgi pateicu: “Šīs ģimenes bankomāts no šodienas vairs nestrādā.” Viņi smējās… līdz brīdim, kad es izņēmu dokumentus, kas varēja sagraut visu viņu ērto dzīvi.
1. daļa
— Protams, ka kristību izdevumus segsi tu. Kurš gan cits? Tu taču esi mana dēla sieva.
Ilze, mana vīramāte, to pateica gandrīz sešdesmit viesu priekšā ar tādu pašsaprotamu toni, ka es uz mirkli pat nodomāju — varbūt esmu pārklausījusies.
Svinību zāle Rīgā izskatījās kā no dārga dzīvesstila žurnāla: balti galdauti, grezni svaigu ziedu pušķi, dzīvās mūzikas grupa, milzīgs desertu galds un fotogrāfs, kurš klīda starp viesiem, kas bija saposušies tā, it kā ieradušies uz kāzām.
Visu pēcpusdienu Ilze pieņēma apsveikumus par “brīnišķīgajām kristībām, ko viņa sarīkojusi savam mazdēlam”.
Tikai gandrīz neviens nezināja vienu būtisku lietu.
Par šo krāšņumu viņa pati bija samaksājusi tikpat kā neko.
Mazajam Tomam bija divi gadi, un viņš nebija mans dēls. Viņš bija mans radinieks caur laulību — mana vīra māsas bērns.
Toma māte Anna, mana vīra jaunākā māsa, kopā ar savu dzīvesbiedru gāja bojā autoavārijā, kad zēnam bija vien daži mēneši. Pēc tam Ilze kļuva par viņa likumīgo aizbildni.
Toreiz arī es biju satriekta līdz sirds dziļumiem. Un tieši es biju pirmā, kura piedāvāja palīdzēt.
Es pirku piena maisījumu, autiņbiksītes, drēbes un zāles. Kad Toms saslima, es apmaksāju privātā pediatra vizītes. Kad viņam vajadzēja jaunu bērnu gultiņu, arī to nopirku es.
Sākumā es to visu darīju no sirds.
Problēmas sākās tad, kad mana brīvprātīgā palīdzība pēkšņi pārvērtās par pašsaprotamu pienākumu.
— Tu taču labi pelni, Inese. Kas tad tev tas ir?
Šī frāze kļuva par Ilzes iecienītāko attaisnojumu.
Vēlāk tai pievienojās nākamā:
— Ģimenē nauda ir kopīga.
Un mans vīrs Jānis ik reizi nostājās savas mātes pusē.
— Palīdzi viņai vēl mazliet. Vēlāk mēs visu ar finansēm sakārtosim.
Mēs nesakārtojām pilnīgi neko.
Pusotra gada laikā es apmaksāju bērnudārzu, ārsta apmeklējumus, rotaļlietas, pārtiku, remontdarbus Ilzes mājā un pat elektrības rēķinus, kuriem ar Tomu nebija nekādas saistības.
Tikmēr mana vīramāte pirka sev jaunas rokassomas, rotaslietas un ļāva sev doties ceļojumos.
Naktī, kad beidzot rūpīgi izskatīju savus bankas konta izrakstus, man nācās atzīt patiesību, kuru pārāk ilgi nebiju gribējusi redzēt.
Viņi bija pārvērtuši manu mīlestību pret bāreni palikušu bērnu par pastāvīgu naudas avotu.
No tās dienas es sāku gatavoties. Klusi. Bez skandāliem. Bez brīdinājumiem.
Es atdalīju savus uzkrājumus, nobloķēju papildu kartes, kas bija piesaistītas manam kontam, savācu čekus, izrakstus un maksājumu apliecinājumus. Pēc tam sazinājos ar advokāti.
Man vajadzēja tikai vienu lietu — sagaidīt brīdi, kad viņi pārkāps pēdējo robežu.
Un tieši kristībās viņi to arī izdarīja.
Kad svinības tuvojās beigām, pie mūsu galda pienāca zāles pārvaldnieks ar mapi rokās.
— Ar ko varu norēķināt vēl atlikušo summu?
Ilze pat nepastiepās pēc savas somiņas.
Viņa vienkārši norādīja uz mani.
— Ar Inesi. Viņa samaksās.
Es atvēru mapi.
Summa bija absurda.
Pacēlu skatienu uz Jāni.
— Tu arī domāji, ka šo rēķinu apmaksāšu es?
Viņš paraustīja plecus.
— Nu… jā. Mamma taču jau tā ir daudz izdarījusi, visu noorganizējot.
Es aizvēru mapi, noliku to uz galda un pateicu pietiekami skaļi, lai dzirdētu visi apkārtējie:
— Toms nav mans dēls. Un no šodienas jūs vairs nepārvērtīsiet manu mīlestību pret viņu par rēķinu, ko man jāapmaksā.
Ilzes smaids acumirklī izdzisa.
Taču viņa vēl nenojauta vienu lietu.
Kristību rēķins drīz izrādīsies pati mazākā no viņas problēmām.
2. daļa
Klusums kļuva tik neērts, ka pat mūziķi pārstāja spēlēt.
Ilze skatījās uz mani tā, it kā es tikko būtu personīgi aizvainojusi bērnu.
— Kā tu vispār vari kaut ko tādu pateikt pēc visa, ko šis mazais puisēns mums nozīmē?
— Tieši tāpēc, ka es viņu mīlu, es to varu pateikt, — es atbildēju. — Mīlēt viņu nenozīmē uzturēt visus pieaugušos, kas atrodas viņam apkārt.
Jānis strauji piecēlās.
— Inese, pietiek. Netaisi te izrādi.
Es paskatījos uz viņu tik mierīgi, ka tas, šķiet, viņu sadusmoja vēl vairāk.
— Izrāde turpinās jau gadiem. Tikai līdz šim jūs bijāt pārliecināti, ka es esmu tās sponsors.
Vairāki viesi nolaida acis.
Ilze acumirklī mēģināja mainīt taktiku.
— Viss, ko mēs tev lūdzām, bija Toma vajadzībām.
Es izņēmu telefonu.
— Arī tavs brauciens uz Liepāju?
Viņas seja sastinga.
— Ko?
— Un tie divi tūkstoši eiro jaunai guļamistabai? Televizors? Ēdamgalds? Kaklarota, kuru tu nopirki trīs dienas pēc tam, kad man stāstīji, ka tev neesot naudas Toma potēm?
Jānis pastiepa roku pēc mana telefona.
— Liec to prom.
Es atkāpos soli atpakaļ.
Mēnešiem ilgi es biju kārtojusi katru pārskaitījumu, katru čeku, katru maksājuma pierādījumu.
Nepilnu divu gadu laikā es biju samaksājusi vairāk nekā piecdesmit tūkstošus eiro. Daļa tiešām bija aizgājusi Toma vajadzībām, taču liela daļa bija nauda, ko Ilze no manis bija izspiedusi zem ērtā apzīmējuma “ģimenes izdevumi”.
Viens no Toma krustvecākiem neticīgi pārjautāja:
— Vairāk nekā piecdesmit tūkstošus?
Jānis klusēja.
Un šis klusums pateica vairāk nekā jebkura atbilde.
Tad es atklāju kaut ko tādu, ar ko nebija rēķinājies pat mans vīrs.
— Pirms trim mēnešiem es devos uz banku, jo atklāju patēriņa kredītu, kuru it kā pati esmu noformējusi “bērna vajadzībām”.
Jānis kļuva bāls kā papīrs.
Ilze uz mirkli aizturēja elpu.
Es turpināju:
— Paraksts nebija mans.
Pa ģimenes locekļiem pārskrēja nemierīgs čukstu vilnis.
Jānis cieši saknieba lūpas.
— To var paskaidrot.
— Lieliski. Pēc dažām minūtēm tev būs iespēja to izdarīt.
Mana vīramāte mēģināja mani aizvilkt malā, bet es neļāvos.
Beigās viņa pavēlošā balsī noteica:
— Vispirms samaksā par zāli. Pēc tam mājās visu izrunāsim.
— Nē.
— Neesi smieklīga!
— Es neesmu smieklīga. Es vienkārši pārstāju apmaksāt tavu dzīvi.
Zāles pārvaldnieks joprojām stāvēja mums blakus un acīmredzami nesaprata, kur skatīties.
Ilze vēlreiz norādīja uz mani.
— Noņemiet summu no viņas kartes.
— Tam nav nekādas manas atļaujas, — es mierīgi atbildēju.
Jānis izvilka savu karti.
Terminālī parādījās uzraksts:
Maksājums atteikts.
Viņš pamēģināja otru karti.
Atteikts.
Tad viņš paskatījās uz mani.
— Ko tu esi izdarījusi?
— Es anulēju papildu kartes, kas bija piesaistītas manam kontam.
— Kad?
— Pagājušajā nedēļā.
Viņa sejā es ieraudzīju tieši to mirkli, kad viņš saprata: šis nav pēkšņs dusmu izvirdums.
Es ieliku roku somā un izvilku aploksni.
— Un šorīt es iesniedzu laulības šķiršanas pieteikumu.
Jānis sastinga, un es skaidri redzēju, ka viņš tūlīt mēģinās kaut ko pateikt.