Man pašai par pārsteigumu šie vārdi vairs neiedūrās tik dziļi kā agrāk.
Gadiem ilgi šī frāze bija nostrādājusi nevainojami. Ja es pajautāju par kādu pārskaitījumu, mani uzreiz nosauca par mantkārīgu. Ja mēģināju saprast, kam iztērēta nauda, es kļuvu par savtīgu cilvēku. Ja ierosināju kaut ko atlikt nākotnei, man pārmeta, ka nauda man esot svarīgāka par ģimeni.
Tikai tajā pēcpusdienā es beidzot ieraudzīju visu mehānismu.
— Es neesmu apsēsta ar naudu, — es mierīgi atbildēju. — Jūs bijāt apsēsti ar iespēju tikt pie manējās.
Telpā iestājās klusums.
Tajā brīdī atkal pienāca restorāna pārvaldnieks. Viņš izskatījās neveikli, taču viņa balsī bija profesionāla stingrība.
— Atvainojiet… mums tomēr ir jānoslēdz rēķins.
Kopējā summa pārsniedza sešus tūkstošus eiro.
Ilze atkal paskatījās uz mani. Taču tagad viņas sejā vairs nebija tās pašpārliecinātības, ar kādu viņa vēl pirms brīža bija komandējusi visus apkārtējos.
— Inese… samaksā. Pēc tam visu izrunāsim.
— Nē.
— Tu taču nevari mūs tā atstāt.
— Es šo zāli nerezervēju.
— Svētki ir Tomam.
— Un tu esi viņa aizbildne.
Šis vārds viņai acīmredzami nepatika. Tieši to viņi gadiem bija centušies padarīt neskaidru. Es Tomu mīlēju. Ļoti. Bet juridiski par viņu atbildīga bija Ilze.
Nevis es.
— Tu tiešām sodīsi bērnu par pieaugušo strīdiem? — viņa jautāja.
Es paspēru soli tuvāk.
— Nekad vairs neizmanto viņu, lai mani vadītu.
Mana balss skanēja drošāk, nekā biju gaidījusi.
— Toms ir paēdis. Viņš bija kopā ar ģimeni. Viņam bija ceremonija. Viņam nav ne jausmas, kurš apmaksās šo rēķinu. Vienīgie, kas šobrīd uztraucas, ir pieaugušie, kuri pasūtīja greznību, ko nespēja atļauties, cerot, ka beigās vienkārši pastums maksājumu termināli manā virzienā.
Pār zāli nolaidās smags, gandrīz taustāms klusums.
Jānis vēlreiz mēģināja norēķināties ar karti.
Noraidīts.
Tad viņš izvilka citu.
Atkal noraidīts.
Es zināju, kāpēc. Divas papildu kartes, kas bija piesaistītas manam kontam, es biju bloķējusi jau pirms dažām dienām. Viņa paša kredītkarte bija gandrīz pilnībā iztērēta.
Ilze sāka rakņāties savā rokassomiņā. Pēc brīža viņa izvilka zeltainu karti un pasniedza to pārvaldniekam.
Terminālis nopīkstēja.
Noraidīts.
— Tas nevar būt, — viņa nočukstēja. — Tur jābūt kļūdai.
Viņa mēģināja vēlreiz.
Nekas nemainījās.
Viesu skatieni kļuva arvien neērtāki. Gadiem Ilze bija rūpīgi uzturējusi tēlu, ka viņa ir sieviete ar drošu finansiālu pamatu. Tagad visiem acu priekšā kļuva skaidrs, ka liela daļa šīs ērtās dzīves patiesībā tikusi apmaksāta no cita cilvēka kabatas.
— Inese, — viņa klusi teica. — Palīdzi mums vēl tikai šo vienu reizi.
Uz mirkli man viņas gandrīz kļuva žēl.
Ne jau tāpēc, ka es kaut sekundi apsvērtu domu maksāt. Žēl kļuva tāpēc, ka šos vārdus biju dzirdējusi pārāk daudz reižu.
Tikai šoreiz.
Zāles.
Tikai šoreiz.
Remonts.
Tikai šoreiz.
Atvaļinājums.
Tikai šoreiz.
Bet pēc katras “pēdējās reizes” vienmēr sekoja nākamā.
— Kad tu man šo naudu atdotu? — es pajautāju.
Ilze neatbildēja.
— Nosauc konkrētu datumu.
Viņa paskatījās uz Jāni.
— Viņš tev atdotu.
Es pagriezos pret savu vīru.
— Kad?
Arī viņš klusēja.
— Tieši tā es arī domāju.
Beigās naudu sāka likt kopā vairāki ģimenes locekļi. Viens tēvocis samaksāja pusotru tūkstoti eiro. Divas māsīcas uzņēmās vēl vienu daļu. Krusttēvs pielika aptuveni tūkstoti. Jānis veica pārskaitījumu no krājkonta, par kuru viņš man, interesanti, vienmēr bija apgalvojis, ka tas esot tukšs. Ilzei galu galā nācās izvilkt skaidru naudu, kuru viņa, kā izrādījās, nēsāja līdzi “ārkārtas gadījumiem”.
Ar katru jaunu iemaksu arvien skaidrāk kļuva tas, ko neviens nevēlējās pateikt skaļi: viņi bija sarīkojuši greznas svinības par iedomātu naudu, kas piederēja sievietei, kurai pat nebija pajautāts, vai viņa vispār piekrīt to maksāt.
Kad rēķins beidzot tika nokārtots, zāles noskaņa bija pilnībā mainījusies. Mūzika bija apklususi. Neviens vairs nerunāja par skaisto kristību dienu. Ilze sēdēja savā vietā un klusēja.
Pie manis pienāca divi radinieki. Viena no viņām bija tante Laura. Viņa izskatījās samulsusi un nokaunējusies.
— Inese, es to nezināju.
— Es zinu.
— Ilze mums visu laiku stāstīja, ka visi kaut ko pieliek.
— Ne visi.
Laura nolaida skatienu uz dokumentiem.
— Mēs domājām, ka tu vienkārši reizēm palīdzēsi.
— Sākumā es arī tā domāju.
Pirms aiziešanas es sameklēju Tomu. Viņš joprojām gulēja. Es uzmanīgi noglāstīju viņam matus no pieres un noskūpstīju viņu.
Tas bija vienīgais brīdis visā tajā pēcpusdienā, kad man patiešām gribējās raudāt.
Ne jau laulības dēļ. Tā bija sabrukusi jau krietni agrāk.
Raudāt gribējās tāpēc, ka es sapratu: robežu novilkšana, visticamāk, nozīmēs, ka šo mazo zēnu turpmāk redzēšu daudz retāk.
Jānis pienāca man no mugurpuses.
— Tu tiešām viņu pametīsi?
Es lēnām pagriezos.
— Es Tomu nepametu.
— Tad paliec.
— Tas nav viens un tas pats.
— Viņš tevi mīl.
— Un es mīlu viņu. Tieši tāpēc es vairs neļaušu jums izmantot viņu kā sviru, lai mani kontrolētu.
Jānis pieklusināja balsi.
— Mēs vēl varam visu salabot.
— Kuru daļu?
— Visu.
— Tu atcelsi kredītu, ko paņēmi, izmantojot manus datus?
Klusums.
— Tu palūgsi savai mātei atdot naudu, ko viņa no tevis saņēma?
Atkal klusums.
— Tu vismaz atzīsi, ka gadiem ļāvi mani saukt par egoisti, kamēr pats slepus pārskaitīji naudu?
Viņš novērsās.
— Es mēģināju noturēt ģimeni kopā.
— Nē, Jāni. Tu panāci, ka tava ģimene dzīvo ērti. Bet cenu par to maksāju es.
Un es aizgāju.
Pirmā nakts īslaicīgi noīrētajā dzīvoklī bija savāda.
Nekas īpašs nenotika.
Tieši tāpēc es to nekad neaizmirsu.
Telefons nezvanīja tāpēc, ka kādam vajadzēja naudu. Neviens nejautāja, vai es nevarētu apmaksāt kādu rēķinu. Neviens man neskaidroja, ka atkal pēkšņi esot radusies “ārkārtas situācija”.
Es uzvārīju kafiju, apsēdos pie loga un tikai tad pa īstam sapratu, cik lielu troksni biju pacietusi visus šos gadus.
Šķiršanās nebija ne ātra, ne viegla.
Sākumā Jānis centās mani pierunāt pārdomāt. Pēc tam viņš kļuva dusmīgs. Tad sāka vainot mani. Beigās viņš mēģināja kaulēties.
Tā kā biju saglabājusi pierādījumus, sarakstes, līgumus un kontu izrakstus, bija iespējams diezgan skaidri noteikt, kuri īpašumi, maksājumi un saistības kuram patiesībā pieder. Kredīta dēļ, kas bija noformēts, izmantojot manus personas datus, mana advokāte uzstāja uz oficiālu pārbaudi.
Kad Jānis saprata, ar kādām sekām viņam var nākties saskarties, viņš piekrita uzņemties visu parādu un parakstīja vienošanos, kas mani juridiski atbrīvoja no šīm saistībām.
Ar to tika iznīcināta arī pēdējā, pat visniecīgākā iespēja izlīgt.
Pēc trim mēnešiem viņš man uzrakstīja:
“Man pietrūkst tā, kādi mēs reiz bijām.”
Es pārlasīju šo ziņu vairākas reizes. Tad atbildēju:
“Man arī. Problēma ir tā, ka mēs jau sen vairs nebijām tie cilvēki, pirms es aizgāju.”
Viņš vairs neatbildēja.
Ar Ilzi viss izvērtās citādi.
Vispirms viņa mani lamāja. Sauca par nepateicīgu. Apgalvoja, ka es esot pametusi bērnu bez vecākiem. Pēc tam viņa sāka radiniekiem stāstīt savu versiju par mūsu laulības izjukšanu.