— Tāpēc, ka Laura viņu mudina iesniegt pretprasību, lai Roberts dzīvotu pie tēva, — Māris atbildēja smagi. — Viņa ir pārliecināta, ka mazdēlam vajagot “kārtīgu” ģimeni — vecākus, vecvecākus, stabilu māju. Nevis vientuļu māti īrētā dzīvoklī.
Ilzes pirksti atkal saspringa.
— Viņam tas neizdosies.
— Ja tiesai parādīs, ka spēj nodrošināt labākus apstākļus, iespēja pastāv, — vīratēvs klusi iebilda. — Un Laura ir gatava liecināt viņa pusē. Pareizāk sakot, viņa ir gatava. Es atteicos.
Ilze uz brīdi nolaida acis.
— Paldies, — viņa pateica gandrīz čukstus.
— Nav par ko, — Māris piecēlās. — Četrdesmit gadus es klusēju tieši tad, kad vajadzēja runāt. Negribu, lai mans mazdēls izaug tikpat bezmugurkaulains kā viņa vectēvs vai tikpat valdonīgs kā viņa tēvs.
Īpašuma sadales lietu izskatīja oktobra vidū. Līdz tam laikam Ilze bija sakārtojusi pamatīgu dokumentu mapi: izdrukas un izziņas par Andra parādiem, pierādījumus par vasarnīcas pārdošanu, kaimiņu liecības par skandālu, kā arī skolas psihologa atzinumu.
Andris ieradās kopā ar māti un advokātu. Viņš bija kļuvis manāmi tievāks, seja izskatījās pelēka un nogurusi.
— Vienosimies bez kara, — viņš piedāvāja pirms sēdes. — Es tev atstāšu visas mēbeles, mašīnu un neapstrīdēšu Roberta dzīvesvietu.
— Un ko tu gribi pretī? — Ilze pajautāja.
— Tu uzņemies pusi manu parādu un atsakies no jebkādām prasībām saistībā ar vasarnīcu.
Ilzes advokāte, jauna un ļoti apņēmīga sieviete, uzreiz papurināja galvu.
— Mana kliente neuzņemsies saistības, kuras nav radījusi. Savukārt vasarnīcas pārdošana tiks skatīta atsevišķi, jo tur ir pamats runāt par dokumentu viltošanu.
Laura saknieba lūpas.
— Andri, es taču teicu — ar viņu nav iespējams sarunāt. Viņa vienmēr bijusi mantkārīga.
Ilze mierīgi pagriezās pret bijušo vīramāti.
— Mantkārīga? Desmit gadus es visu savu algu ieliku ģimenē. Visos svētkos pirku jums dāvanas. Vedāju pie ārstiem, kad saslimāt. Un tagad mantkārīga esmu es?
Tiesas sēde ilga trīs stundas. Īpašums tika sadalīts atbilstoši likumam, bet darījumu par vasarnīcas pārdošanu atzina par spēkā neesošu, jo paraksts bija viltots. Jautājumu par kriminālprocesa sākšanu dokumentu viltošanas dēļ izdalīja atsevišķai izskatīšanai.
Nosakot bērna dzīvesvietu, tiesnese ņēma vērā psihologa atzinumu, skolas raksturojumu, Andra nesakārtotās kredītsaistības un arī dokumentēto sabiedriskās kārtības pārkāpumu. Roberts palika dzīvot pie mātes, bet tēvam tika noteikti konkrēti tikšanās laiki.
Jaungada skolas pasākumā zāle bija pārpildīta. Roberts piedalījās priekšnesumā — viņam bija Ziemas loma. Ilze sēdēja trešajā rindā. Divas vietas tālāk bija apsēdies Andris. Viņi par to nebija vienojušies; vienkārši tā sagadījās.
Kad izrāde beidzās un bērni aizskrēja pārģērbties, Andris piegāja tuvāk.
— Sveika. Viņš labi nospēlēja, vai ne?
— Ļoti labi, — Ilze pamāja. — Brīvdienās atnāksi pie viņa?
— Ja drīkst, — Andris nedroši sacīja. — Es nopirku dāvanu. Gribētu pats iedot.
— Protams, — viņa atbildēja. — Viņš pēc tevis ilgojas.
Viņi stāvēja plecu pie pleca — bijušie laulātie. Vairs ne ienaidnieki, bet arī vēl ne draugi.
Pēc īsa klusuma Andris ierunājās:
— Es sāku iet pie psihologa. Un arī uz atbalsta grupu cilvēkiem ar atkarībām. Četrus mēnešus neesmu licis nevienu likmi.
— Man tiešām prieks, — Ilze sacīja godīgi.
— Es gribēju tev atvainoties. Par visu. Īpaši par to, ko toreiz pateicu virtuvē.
— Paldies, — viņa klusi atbildēja. — Lai gan savā ziņā es tev par tiem vārdiem pat esmu pateicīga. Tā bija pēdējā pile, pēc kuras es beidzot spēju pieņemt lēmumu.
Andris skumji pasmaidīja.
— Laikam man tiešām bija jāatgriežas pie mammas. Es nekad tā īsti nepieaugu.
Tajā brīdī Ilze ieraudzīja Robertu skrienam viņu virzienā. Viņš bija saviļņots, laimīgs, ar spīguļiem uz vaigiem un vēl pilns skatuves satraukuma.
— Tēti! Mammu! Jūs redzējāt, cik labi man sanāca?
Viņi abi vienlaikus pietupās, lai apskautu dēlu, un uz īsu mirkli viņu skatieni sastapās virs Roberta galvas. Andra acīs bija nožēla par pagātni un klusa cerība, ka nākotnē viņš spēs kļūt labāks — savam dēlam un arī pats sev.
Ilze zināja, ka pie bijušā vīra neatgriezīsies. Taču pirmo reizi pēc ļoti ilga laika viņa nejuta ne rūgtumu, ne dusmas. Viņā bija mierīga pārliecība: viņa bija rīkojusies pareizi. Katrs no viņiem beidzot atradās savā vietā, un visiem trim tas nozīmēja jauna, veselīgāka dzīves posma sākumu.