— To noteiks tiesa, — Ilze atbildēja, saglabājot mieru.
— Tiesa dēlu atstās pie manis, — Andris pacēla balsi. — Man ir pastāvīgi un labi ienākumi, savs dzīvoklis. Bet kas ir tev? Īrēta vienistabas mītne un alga, kas ir trīsreiz mazāka par manu!
— Arī man ir dokumenti, — Ilze izņēma no somas vairākas izdrukas. — Par taviem kredītkaršu parādiem. Kopā apmēram piecpadsmit tūkstoši eiro. Būtu interesanti saprast, kur palika nauda par pārdoto vasarnīcu, ja reiz projektā tu to neieguldīji.
Andra seja savilkās dusmās.
— Tu rakājies manos finanšu darījumos? Tas ir nelikumīgi!
— Tikpat nelikumīgi kā mans viltotais paraksts nekustamā īpašuma pārdošanas dokumentos, — Ilze klusi piebilda.
Anna apjukusi pārlaida skatienu no viena vecāka pie otra. Brīdi viņa klusēja, it kā meklētu vārdus, kas neuzspridzinātu jau tā saspringto gaisu.
— Lūdzu, uzklausiet mani, — viņa beidzot ierunājās. — Jūsu mantiskie un juridiskie strīdi jārisina iestādēs, kas ar to nodarbojas. Taču šobrīd runa ir par Robertu. Viņš cieš no tā, kas notiek starp jums.
— Viņa noskaņo manu dēlu pret mani, — Andris paziņoja. — Vakar viņš atteicās iet ar mani uz kino!
— Tāpēc, ka tu viņam trīs nedēļas pēc kārtas solīji, bet ikreiz pēdējā brīdī visu atcēli, — Ilze asi atbildēja. — Bērnam vienkārši beidzās pacietība.
Anna pacēla roku, apturot abus.
— Pietiek. Es lūgšu ienākt skolas psiholoģi. Roberts vakar ar viņu jau runāja, un mums ir svarīgi dzirdēt profesionālu viedokli.
Psiholoģe bija jauna sieviete ar siltu skatienu. Viņa runāja klusi, tomēr pārliecinoši.
— Roberts atrodas izteikta stresa stāvoklī. Viņš vaino sevi vecāku nesaskaņās un ļoti baidās, ka varētu zaudēt tēvu.
— Es taču teicu! — Andris triumfējoši paskatījās uz sievu.
— Viņš pastāstīja arī par jūsu pēdējo strīdu, — psiholoģe turpināja, pagriežoties pret Andri. — Par to, kā jūs nosaucāt viņa māti par zagli un draudējāt, ka “atņemsiet viņai visu un paņemsiet Robertu pie sevis”.
Andra seja piesarka.
— Tie ir meli! Viņa viņam to ir iestāstījusi!
— Bērni parasti neizdomā tik konkrētas detaļas, — psiholoģe iebilda. — Īpaši frāzes, kuru nozīmi viņi paši līdz galam nesaprot. Roberts man jautāja, ko nozīmē “tiesā atņemt bērnu” un vai viens no vecākiem var aizliegt otram satikt savu dēlu.
Anna smagi nopūtās.
— Andri, Ilze, jūs abi mīlat savu bērnu. Par to man nav šaubu. Taču pašlaik jūsu rīcība viņam nodara pāri. Ja nespējat vienoties mierīgi, vismaz Roberta klātbūtnē palieciet neitrāli.
Psiholoģe piebilda:
— Mēs turpināsim sekot līdzi Roberta stāvoklim. Ja būs vajadzīgs, es sagatavošu atzinumu bāriņtiesai vai tiesai.
Andra sejā uz mirkli parādījās satraukums, kuru viņš tūlīt mēģināja noslēpt.
Kad Ilze ar Robertu pārcēlās uz jauno dzīvokli, pirmā nedēļa pagāja salīdzinoši mierīgi. Andris divas reizes tikās ar dēlu: viņi pastaigājās parkā, pēc tam aizgāja uz kafejnīcu. Taču nākamajā otrdienā viņš ieradās pie viņu kāpņu telpas piedzēries.
— Atver! — viņš kliedza, dauzot pa durvīm. — Man ir tiesības redzēt savu dēlu!
Roberts, izbālējis aiz bailēm, gaitenī pieķērās mātei.
— Tēti, lūdzu, ej prom! — zēns iesaucās. — Tu uzvedies dīvaini!
— Dēls, tā ir tava māte! — Andris turpināja aurot aiz durvīm. — Viņa izjauca mūsu ģimeni!
No pretējā dzīvokļa gaitenī iznāca kaimiņš.
— Es izsaucu policiju, — viņš mierīgi sacīja. — Neuztraucieties.
Kad ieradās ekipāža, Andri aizveda uz iecirkni par sabiedriskās kārtības traucēšanu. Nākamajā dienā viņš piezvanīja Ilzei.
— Tu to vēl nožēlosi. Zvēru, es tev Robertu atņemšu.
Atbildes vietā Ilze ieslēdza sarunas ierakstīšanu.
Māris pie Ilzes atnāca bez iepriekšēja brīdinājuma. Viņa pirmo reizi redzēja vīratēvu tik savāktu, stingru un nopietnu.
— Man tev kaut kas jāpasaka, — viņš noteica un atteicās no tējas. — Par naudu, ko saņēma par vasarnīcu.
Viņi sēdēja jaunā dzīvokļa virtuvē. Roberts atradās savā istabā, ar austiņām uz ausīm, pilnībā iegrimis tiešsaistes spēlē.
— Andris to nospēlēja, — Māris sacīja, skatīdamies pa logu. — Viņš spēlē jau sen. Sākumā tās bija sporta likmes, pēc tam viņš pārgāja uz interneta kazino. Un parādi viņam nav tikai kredītkartēs.
Ilze klusēja, apstulbusi no dzirdētā. Viņa bija daudz ko nojautusi, taču ne to.
— Es par to uzzināju nejauši, — vīratēvs turpināja. — Ieraudzīju viņu pie totalizatora punkta. Viņš zvērēja, ka tā bijusi pirmā un pēdējā reize, ka tikai gribējis atgūt jau zaudēto naudu… — Māris nogrozīja galvu. — Es viņam noticēju. Aizdevu, lai viņš vismaz daļēji nokārtotu kredītus. Bet viņš visu atkal palaida vējā.
Ilze lēnām savilka pirkstus dūrēs.
— Kāpēc jūs man to stāstāt?