Viņi atbrauca pēc divām dienām. Laura, allaž eleganta sieviete ar stingru, gandrīz caururbjošu skatienu, pat nesāka ar ievadiem — uzreiz ķērās pie būtiskā.
— Ilze, kas tās par muļķībām? Kāda vēl šķiršanās? Jums ir normāla ģimene, bērns aug!
Viņas sēdēja virtuvē. Andris bija aizgājis uz darbu, bet Roberts atradās vasaras nometnē.
— Laura, es savu lēmumu jau esmu pieņēmusi, — Ilze atbildēja klusi, tomēr balsī nebija šaubu.
— Kāpēc? Tāpēc, ka vīrs pateica taisnību? — vīramāte nošņācās. — Sievietes vieta patiešām ir mājās, pie bērniem un saimniecības. Vīrieši mēdz runāt asi, tāda viņiem daba. Manai vedeklai arī daudz kas nepatika, tomēr viņi ar Sandru jau piecpadsmit gadus dzīvo kopā.
— Sandrai tā ir otrā laulība, — Ilze mierīgi atgādināja. — Pirmo viņa izbeidza ļoti līdzīgu iemeslu dēļ.
— Un paskaties, cik viņai bija grūti, līdz atkal apprecējās! — Laura plaši noplātīja rokas. — Vienai ar bērnu nav viegli.
Andra tēvs Māris līdz tam klusēja pie loga. Neliela auguma, sportisks, ar vērīgu skatienu, viņš parasti palika savas valdonīgās sievas ēnā.
— Ilze rīkojas pareizi, — viņš pēkšņi noteica, pat nepagriezdamies.
— Ko, lūdzu? — Laura apstulbusi palūkojās uz vīru.
— Es teicu, ka viņai ir taisnība, — Māris pagriezās pret viņu. — Un pārstāj uz viņu spiest. Tavs dēls izturas nepieļaujami. Viņš ir pārkāpis robežu.
Virtuvē iestājās smags klusums.
Vēlāk pie Ilzes atnāca draudzene Inese, lai palīdzētu sapakot mantas. Pēc trim dienām jaunajā dzīvoklī jau bija jāievācas Ilzei un Robertam.
— Tu tiešām esi pārliecināta? — Inese jautāja, aizlīmējot kasti ar grāmatām. — Desmit gadi laulībā… Varbūt tomēr vajadzētu mēģināt pāru terapiju?
— Tu pati visu esi redzējusi, — Ilze sacīja, rūpīgi tinot papīrā dēla fotogrāfijas. — Tas nav pēkšņs lēmums. Es šim solim briestu vairāk nekā gadu.
— Bet Roberts? Bērniem šķiršanās parasti ir ļoti smaga.
— Vēl smagāk ir skatīties, kā tēvs pazemo māti, — Ilze apstājās. — Vakar Andris Roberta klātbūtnē nosauca mani par zagli tās naudas dēļ, ko biju atlikusi. Dēls raudāja un prasīja, vai mammu tagad vedīs uz cietumu.
Inese tikai pakratīja galvu.
— Ak, Ilze…
— Zini, kas ir pats briesmīgākais? Es viņu mīlēju. Kad mēs iepazināmies, Andris bija citāds — uzmanīgs, jautrs. Tu atceries mūsu kāzas?
— Atceros, kā viņš tev lasīja savus dzejoļus, — Inese skumji pasmaidīja. — Un zvērēja, ka nēsās tevi uz rokām.
— Tad piedzima Roberts, Andri paaugstināja amatā, un es pamazām pārvērtos par funkciju: pagatavot ēst, sakopt, audzināt bērnu. It kā man vairs nebūtu ne viedokļa, ne vēlmju, ne sapņu.
Atskanēja durvju zvans. Uz sliekšņa stāvēja Sandra, Andra māsa.
— Drīkstu ienākt? — viņa nedroši pajautāja.
Ilze pamāja, lai gan jau sagatavojās kārtējai pierunāšanai.
— Es atnācu atvainoties brāļa vietā, — Sandra iesāka, apsēzdamās pašā dīvāna malā. — Un pateikt, ka es tevi saprotu. Mans pirmais vīrs bija tieši tāds pats.
— Paldies, — Ilze samulsusi noteica. — Tava mamma domā citādi.
— Mamma uzauga citā laikā. Viņa pati visu mūžu pacieta līdzīgu attieksmi no tēta un uzskata to par normu, — Sandra nopūtās. — Tētis mainījās tikai pirms dažiem gadiem, kad smagi saslima un saprata, ka visu dzīvi bija palaidis garām pašu svarīgāko.
— Māris vakar nostājās manā pusē, — Ilze atzina. — Es to negaidīju.
— Viņš daudz ko ir pārdomājis, — Sandra pamāja. — Žēl tikai, ka Andris iet pa viņa senajām pēdām. — Viņa izņēma aploksni. — Ņem. Te ir mana brāļa kontu izraksti. Es strādāju bankā, man bija piekļuve.
— Tas ir likumīgi? — Ilze piesardzīgi pajautāja.
— Nē. Bet tas ir taisnīgi. Paskaties, kur pazudusi nauda par vasarnīcu.
Skolā, kur mācījās Roberts, vasarā darbojās dienas nometne. Klases audzinātāja uzaicināja abus vecākus, jo zēns bija sakāvies ar citu bērnu — pirmo reizi visos mācību gados.
— Roberts vienmēr ir bijis mierīgs bērns, — Anna sacīja, kad viņi sēdēja tukšā klasē. — Kas notiek jūsu ģimenē?
— Mēs šķiramies, — Ilze atbildēja tieši.
— Mēs nešķiramies, — tajā pašā brīdī paziņoja Andris. — Mums vienkārši ir pārejošas grūtības.
— Pirms divām nedēļām es iesniedzu prasību par laulības šķiršanu, dokumenti ir pieņemti, — Ilze precizēja. — Šo sestdien mēs ar dēlu pārvācamies.
— Jūs nekur nepārvāksieties, — Andris asi nocirta. — Es nepiekrītu bērna dzīvesvietas maiņai.