— Tātad tagad tāda valoda. Naudu atdevāt, un ar to viss? Tagad vecākos cilvēkus vairs nav jārespektē? Nav brīnums, ka tu Andri noved līdz baltkvēlei. Ar tevi mierīgi runāt vienkārši nav iespējams.
— Ar mani mierīgi jūs neesat runājuši nekad.
— Tāpēc, ka tev pašapziņa debesīs. Pati neko kārtīgi neproti, bet uzvedies kā karaliene. Kad es biju tavos gados, es gan strādāju, gan māju turēju kārtībā, gan bērnu audzināju, gan vecākos klausīju.
Agrāk Ilze būtu sākusi taisnoties, skaidrot, mēģināt pierādīt, ka nav sliktāka par citām. Tagad viņa to nedarīja.
— Sestdien es nebraukšu. Un es lūdzu turpmāk nerunāt ar Andri tā, it kā mani varētu vienkārši pierakstīt dežūrā pie plīts.
— Kas tad tevi kaut kur pieraksta? — Inese iekliedzās tik spalgi, ka Ilzei nācās atvirzīt telefonu no auss. — Tev pašai vajadzētu saprast, kur ir tava vieta!
Ilze pārtrauca sarunu.
Pēc aptuveni desmit minūtēm istabā ielauzās Andris, telefons joprojām rokā.
— Kas tu vispār iedomājies, kas esi? — viņš uzkliedza. — Kāpēc tu tā runā ar manu māti?
— Es ar viņu nerunāju rupji.
— Viņa tavā dēļ raud!
— Man ļoti žēl. Es vakar tavā dēļ aizlidoju uz dīvāna.
Andris uz mirkli aprāvās.
— Tu visu speciāli uzpūt. Tev vajag mani sakūdīt pret vecākiem.
— Nē. Es gribu, lai tu beidz izlikties, ka es esmu vainīga pie tā, kā viņi pret mani izturas.
Viņš aizkaitināti apmeta acis.
— Paklausies, man šī izrāde jau ir līdz kaklam. Sestdien tu sakravāsies un aizbrauksi. Punkts. Ja nevari to izdarīt manis dēļ, tad izdari vismaz tēva dēļ. Viņam ir jubileja.
— Tava tēva dēļ var pasūtīt ēdienu, nevis pazemot mani.
— Mums nav liekas naudas muļķībām.
Ilzei prātā uzreiz uzpeldēja viņa jaunie auto diski, pagājušajā rudenī nopirktais telefons un regulārās pasēdēšanas ar draugiem. Tam nauda atradās. Bet jubilejas galdam kaut kā pēkšņi bija vajadzīgs tieši viņas bezmaksas laiks.
— Līdzekļi tev atrodas gan jaunajiem diskiem, gan vakariem ar draugiem, gan telefonam, kuru nomainīji rudenī, — viņa sacīja mierīgi. — Bet tam, lai mani nevestu uz māju, kur mani pazemo, naudas nav. Sapratu.
Andris pienāca pie galda un atbalstīja plaukstas pret tā virsmu.
— Tagad klausies uzmanīgi. Ja turpināsi stūrgalvoties, es patiešām aizgriezīšu tev pieeju visiem kopīgajiem izdevumiem. Tad dzīvo, kā pati māki.
— Tātad, ja es nebraukšu pie tavas mātes, tu vairs nedosi naudu kopīgajām vajadzībām?
— Nepārgriez manus vārdus. Vienkārši visam jābūt godīgi. Ja tu neuzskati par vajadzīgu atbalstīt mani, kāpēc man būtu jāfinansē tavas mazās iegribas?
Ilze dažas sekundes skatījās uz viņu klusējot.
— Tu šobrīd mēģini mani ar naudu piespiest braukt.
Traumpunktā viņai fiksēja pleca sasitumu un nobrāzumu. Izziņu Ilze saglabāja kopā ar fotogrāfijām.
Pēc ārsta apmeklējuma viņa satikās ar Sandru pie stacijas.
— Tu vēl gribi palikt ar viņu? — Sandra jautāja.
Ilze ar karotīti lēni maisīja kafiju.
— Pirms nedēļas es droši vien būtu teikusi, ka nezinu. Bet tagad man ir skaidrs: ja es atkal visu norīšu un noklusēšu, nekas nemainīsies.
— Tad izlem, ko darīsi tālāk.
— Pie ārsta jau biju. Dokumentus savācu. Un juristei arī uzrakstīju.
Sandra pamāja.
— Kur tu paliksi, ja aiziesi?
— Tantei Vitai ir brīva istaba. Dzīvošu pie viņas. Uz darbu varēšu tikt normāli.
Ilze tomēr nespēja izsvītrot visu labo, kas reiz bija bijis. Andris kādreiz viņu sagaidīja stacijā, naktī skrēja pēc zālēm, palīdzēja pabeigt atskaiti, kad viņa slimoja. Pirmajos gados viņi kopā krāsoja sienas, izvēlējās mašīnu, skaitīja naudu līdz algai un smējās, ka puse viņu vakaru paiet sarunās par remontu. Tieši tāpēc aiziešana nebija viegla. Tomēr pēdējos gados ikreiz, kad radās strīds ar Inesi, Andris gandrīz vienmēr prasīja, lai piekāpjas tieši sieva. Sākumā — tikai uz vienu vakaru. Pēc tam — tēva dēļ. Vēlāk — tāpēc, ka mamma esot vecāka. Un katru reizi viss beidzās vienādi: viņa radi kaut ko pieprasīja, bet Ilzei bija jāpiekrīt.
Sestdien Andris jau no paša rīta rosījās, gatavojoties braukt pie vecākiem. Viņš zvanīja mātei, trokšņaini cirta vaļā un ciet skapja durvis, meklēja kreklu un pukojās par niekiem. Ilze no guļamistabas iznāca apģērbusies. Pie skapja stāvēja viņas koferis.
Andris to pamanīja ne uzreiz.
— Kāpēc tu esi sakravājusies? — viņš pajautāja.
— Tāpēc, ka pēc šodienas es šeit vairs nepalikšu.
Viņš sastinga ar kaklasaiti rokās.
— Kas tā atkal par cirka izrādi?
— Tā nav izrāde. Es aizeju.
Andris šķībi pasmaidīja.
— Un kur tad tu iesi? Uz ko tu vispār ceri?
— Uz sevi.
— Smieklīgi. — Viņš nometa kaklasaiti uz krēsla. — Tu mani vienkārši šantažē. Domā, ka es tūlīt skriešu lūgt piedošanu?
— Man vairs nav vajadzīga tava atvainošanās tādā veidā, kā tu to iedomājies.
— Un kādā tad tev vajag? — viņš izaicinoši jautāja.
Ilze paskatījās viņam tieši acīs.
— Man vajadzēja, lai tu atzītu pavisam vienkāršu lietu: tu mani sagrābi, pagrūdi un pēc tam draudēji ar naudu tikai tāpēc, ka es atteicos braukt pie tavas mātes. Bet tu jau divas dienas atkārto, ka es pati tevi līdz tam novedusi. Tāpēc es eju prom.
— Tikai nevajag tagad tēlot piekautu mocekli. Neviens tevi nav sitis.
Ilze izņēma no mapes traumpunkta izziņu un nolika to uz galda.
— Es visu saglabāju: ārsta slēdzienu, fotogrāfijas un ziņas. Vairs nav jēgas stāstīt, ka nekas nav noticis.
Andris ilgi skatījās uz papīru.
— Tu esi pavisam sajukusi prātā? Gribi mani iesūdzēt?
Līdz tam brīdim Ilze bija gribējusi tikai aiziet.
Viņš pēkšņi spēra soli tuvāk.
— Pietiek ar šo teātri. Tagad braucam pie vecākiem, pēc tam atgriezīsimies mājās un visu mierīgi izrunāsim.
— Nē, — Ilze noteica.
— Kāpēc tu visu sabojā?! — Andris iekliedzās. — Tavas stūrgalvības dēļ tēvam šodien viss aizies pa pieskari! Mamma raud, ēdiena nepietiek, viesi būs pēc trim stundām, bet tu te no nekā taisi šķiršanās skandālu!
— Ne no nekā, — viņa atbildēja. — Tu tikai līdz pēdējam cerēji, ka es atkal visu norīšu.
Andris vēlreiz pavirzījās viņai tuvāk.
— Nenāc klāt. Un nepieskaries man vairs. Sandra zina, kur es došos, tante Vita mani gaida. Izziņa un fotogrāfijas ir saglabātas.
Andris apstājās.
— Un viss? Tā vienkārši beigas? — viņš apslāpētā balsī pajautāja. — Viena strīda dēļ?
— Ne viena strīda dēļ.