— Es neskaitāmas reizes lūdzu, lai tu neatdod mani savas ģimenes varā. Bet vakar tu mani vēl arī pagrūdi.
Tajā brīdī pie durvīm atskanēja zvans. Uz sliekšņa parādījās Inese ar iepirkumu maisu rokā.
— Kas te notiek? — viņa iesāka, vēl pat nepārkāpusi slieksni. — Andri, kāpēc jūs vēl neesat ceļā? Ilze, tu jau esi gatava?
Tikai tad viņas skatiens aizķērās aiz kofera.
— Kas tas vēl par brīnumu?
Ilze paskatījās gan uz vīru, gan uz vīramāti. Inese vēl nebija ienākusi dzīvoklī, bet jau prasīja, kāpēc visi nav sagatavojušies izbraukšanai.
— Es aizeju, — Ilze mierīgi pateica.
— Uz kurieni? — Inese sastinga. — Šodien taču ir svinības! Tu esi prātu zaudējusi?
— Tieši otrādi. Man šķiet, es to beidzot esmu atguvusi.
— Dievs apžēlojies, Andri, paskaties uz viņu! — vīramāte salika plaukstas kopā kā lūgšanā. — Es taču vienmēr teicu, ka viņai raksturs ir sabojāts. Ne cieņas, ne sirdsapziņas. Mēs viņu pieņēmām kā savējo, bet viņa…
— Jūs mani nekad neesat pieņēmuši kā savējo, — Ilze viņu pārtrauca. — Jūs ienākat un uzreiz izlemjat, ka man ir jāgatavo, jāvāc, jāpaklusē un jāpakļaujas.
Inese aizvainoti ievaidējās.
— Ak, nu protams! Un kas tad tevi pazemoja? Pateicu pāris vārdus, un jau traģēdija līdz debesīm!
— Uz jubileju Andris šodien dosies viens.
— Tātad tu viņu pamet? — Ineses balss kļuva asa un čīkstoša. — Pēc visa, ko mēs jūsu labā esam darījuši? Pēc naudas, ko iedevām dzīvoklim? Nepateicīgā!
Ilze atvēra somu un izņēma bankas pārskaitījumu izdrukas.
— Te ir pēdējais maksājums. Pirms deviņiem gadiem un astoņiem mēnešiem. Mēs visu atmaksājām. Vairs nevajag katrā strīdā vicināt man acu priekšā šo naudu.
Inese neatbildēja. Arī Andris klusēja, lai gan ļoti labi zināja, ka parāds sen bija atdots.
Ilze pacēla koferi.
— Lai jums jauka svinēšana, — viņa sacīja. — Tikai bez manis.
Andris it kā attapās un satvēra kofera rokturi.
— Ilze, netaisi izrādi mammas priekšā.
Viņa paskatījās uz viņa pirkstiem, kas bija ieķērušies rokturī, un tad pacēla acis uz viņu.
— Atlaid.
Dažas sekundes viņš vilcinājās, tomēr beigu beigās roku noņēma.
Ilze izgāja kāpņu telpā un aizvēra aiz sevis durvis. Liftā viņai trīcēja ceļi.
Tante Vita neko lieku nejautāja. Viņa vienkārši apskāva Ilzi un parādīja istabu, kurā varēja palikt. Tur stāvēja vecs rakstāmgalds, saliekams dīvāns un skapis; divus plauktus Vita jau iepriekš bija atbrīvojusi. Ilze nolika koferi pie sienas un pirmo reizi tajā dienā saprata, ka viņai tiešām ir vieta, kur pārnakšņot. Vakarā Sandra atveda no biroja dažas somas ar mantām un arī pārtiku. Uz pirmdienu viņas sarunāja tikšanos ar juristu. Ilze atsevišķā mapē salika traumatologa izziņu, fotogrāfijas un bankas dokumentus.
Sestdienas vēlā vakarā Andris zvanīja divpadsmit reizes. Ilze necēla klausuli. Pēc tam atnāca balss ziņa.
Tajā Andra balss skanēja nikni un noguruši vienlaikus.
— Nu, esi apmierināta? Tētim kļuva slikti. Infarkts tas nebija, bet spiediens uzlēca. Mamma visu vakaru bija uz nerviem. Viesi redzēja, ka tevis nav, sāka uzdot jautājumus. Man nācās kaut ko izdomāt. Tagad visi domā, ka mums ir problēmas.
Ilze noklausījās līdz galam. Viņš runāja par tēva asinsspiedienu, par mātes sabojāto vakaru un par viesu jautājumiem. Par vakardienas grūdienu, par zilumu un saviem draudiem viņš nepieminēja ne vārda.
Pēc divām dienām Andris uzrakstīja Sandrai un palūdza viņu “ietekmēt” Ilzi. Arī Inese atsūtīja garu ziņu — pilnu pārmetumu, apvainojumu un mājienu par īpašumu. Ilze visu saglabāja.
Šķiršanās process ievilkās vairākus mēnešus. Bija jārunā par mašīnu, dzīvokli un naudu. Andris reizēm lūdza piedošanu, reizēm atkal visu vainu uzvēla Ilzei, bet citās dienās apgalvoja, ka vēl neko nav par vēlu labot, ja viņa “beigšot karot ar viņa māti”. Ilze neatgriezās ne uz vienu nakti. Kādu dienu Andris atveda uz Vitas mājām viņas atlikušās mantas: ziemas mēteli, kasti ar grāmatām, kafijas automātu un mapi ar darba papīriem. Viņš ilgi stāvēja pagalmā un tad klusi noteica:
— Es nedomāju, ka tu tiešām aiziesi.
— Bet es nedomāju, ka tu tiešām mani pagrūdīsi, — Ilze atbildēja.
Rudenī laulība tika šķirta. Dzīvokli nolēma pārdot, bet iegūto naudu sadalīt. Ilze noīrēja nelielu mājokli tuvāk darbam, lai katru dienu nebūtu jāpavada pusotra stunda ceļā. Pirmajās nedēļās tur bija tikai galds, dīvāns un divi koferi. Vēlāk viņa nopirka lētus aizkarus, elektrisko tējkannu un normālu lampu virtuvei. Kārtojot kastes un bankas papīrus, viņai nebija viegli, tomēr šajā klusumā bija kaut kas dziedinošs. Neviens vairs nenoteica, kurp viņai sestdien jābrauc, cikos jāceļas un cik salātu jāgatavo svešām svinībām.
Andris kādu laiku dzīvoja pie vecākiem. Vēlāk viņš savu daļu ieguldīja kā pirmo iemaksu jaunam dzīvoklim. Kamēr māju vēl nebija nodevuši, viņš palika pie Ineses un tēva. Māte pārbaudīja, kad viņš atnāk mājās, ko nopircis veikalā, kāpēc dienas laikā nav piezvanījis un kādēļ paņēmis gatavo ēdienu, nevis paēdis mājās. Arvien biežāk pēc darba viņš ilgi sēdēja automašīnā pie kāpņu telpas un nesteidzās iet augšā. Tēvs pēc jubilejas bija kļuvis klusāks. Reiz viņš dēlam pateica: “Sievu nevajadzēja nolikt pie katliem. Viņu vajadzēja cienīt.” Andris aizcirta durvis un izgāja uzsmēķēt, taču pretī vairs neko neteica.
Novembrī Ilze atgriezās no darba ar maisiņu mandarīnu un dokumentu mapi. Īrētajā dzīvoklī valdīja miers. Viņa uzlika vārīties ūdeni, pārģērbās, atbildēja uz divām darba ziņām un atvēra grāmatu, kuru lasīja jau nedēļu. Ledusskapī bija sautējums divām dienām, uz krēsla žuva izmazgāts krekls. Parasts vakars. Tāds, kuru nevajadzēja saskaņot ne ar Andri, ne ar Inesi.
Dažreiz viņai vēl sāpēja tas, kā laulība bija beigusies. Reizēm atmiņā atgriezās vakars gaitenī, zilums uz rokas un iespiedums durvīs. Un reizē prātā uzpeldēja arī labie gadi — kopīgie braucieni, remonts, pirmie pirkumi jaunajam mājoklim. Tas viss nekur nepazuda un nekļuva neīsts.
Tomēr atpakaļ Ilze vairs negribēja. Uz nākamo ģimenes jubileju Andris pie vecākiem aizbrauca viens. Nedēļu pirms tās Inese vienreiz uzrakstīja Ilzei: “Ceru, ka tagad tu vismaz esi nomierinājusies.” Ilze izlasīja ziņu un neatbildēja.
Tajā sestdienas vakarā Ilze palika mājās. Atceļā no darba viņa nopirka gatavu pīrāgu, piezvanīja Sandrai un pēc tam mierīgi aizgāja gulēt.