Arī tajā, ka pēdējā laikā tu esi pilnīgi palaidusies, — viņš turpināja, it kā vairs nespētu apstāties. — Mūžīgi nogurusi, ar visu neapmierināta, novecojusi pirms laika. Kam tu vispār būtu vajadzīga ar tādu raksturu, ja ne man?
Andris pats tajā pašā mirklī saprata, ka ir pāršāvis pār strīpu, tomēr atkāpties negrasījās.
— Nu re, — Ilze klusi noteica. — Beidzot tas izskanēja no tevis paša. Nevis tavas mātes balsī.
— Un kas, vai tā nav taisnība? — viņš vēl vairāk uzvilkās. — Tu domā, ka pēc tevis rindā stāv? Ar tavām histērijām un to mūžīgi skābo seju? Tevi šeit turu tikai es.
— Turi? — Ilze pārjautāja. — Tad kāpēc tu mani vispār apprecēji? Lai es strādātu, maksātu savu daļu par visiem rēķiniem un vēl brīvdienās skrietu kalpot tavai ģimenei?
— Aizveries, — viņš nošņāca.
— Citādi kas? Skriesi sūdzēties Inesei? Vai atkal atkārtosi viņas vārdus, ka esmu nepateicīga?
Andris savilka plaukstas dūrēs.
— Tu pati man visu laiku met sejā naudu, kad gribi panākt, lai notiek pēc tava prāta, — Ilze sacīja. — Bet, kad tava māte mani pazemo, tu klusē. Un tieši tur arī ir visa problēma.
Viņš metās viņai virsū tik pēkšņi, ka Ilze nepaspēja pat atkāpties. Andris sagrāba viņu aiz elkoņa un iespieda pirkstus tik stipri, ka caur roku izskrēja sāpes.
— Es teicu — aizver muti!
— Laid vaļā!
Viņa mēģināja izraut roku, taču Andris, šķiet, vairs nedzirdēja ne viņu, ne pats sevi. Viņš ar spēku pagrūda Ilzi uz dīvāna pusi. Viņa zaudēja līdzsvaru, ar plecu sāpīgi atsitās pret roku balstu un nokrita uz sēdekļa. Dažas sekundes viņai aizrāvās elpa.
— Ja sāksi spirināties pretī, es ātri tev izsitīšu no galvas šitos principus! — Andris bļāva, stāvot viņai pāri. — Ja sestdien neatnāksi, es nobloķēšu visas tavas kartes. Dzirdi? Visas. Un par mašīnu arī vairs nemaksāšu. Pasēdēsi bez naudas un uzreiz sapratīsi, kā ar mani jārunā.
Ilze piespieda plaukstu pie sāpošā pleca un paskatījās uz viņu.
— Ja reiz līdz tam esam nonākuši, — viņa sacīja, — tad vari vākties pie savas māmiņas uz visiem laikiem.
Viņa seja savilkās neglītā grimasē. Andris strauji pagriezās un ar dūri iebelza pa vannasistabas durvīm. Trieciens bija tik spēcīgs, ka baltajā pārklājumā palika iespiedums, bet pie roktura nošķēlās emalja. Tad viņš pagrāba atslēgas.
— No manis tu vairs neredzēsi ne centa! — viņš iekliedzās jau no priekšnama. — Paskatīsimies, kā tu runāsi pēc nedēļas!
Durvis aizcirtās tik skaļi, ka bufetē nošķindēja stikli.
Ilze vēl vairākas minūtes palika sēžam uz dīvāna. Plecs smeldza, un uz rokas jau iezīmējās viņa pirkstu nospiedumi. Vannasistabā viņa ieraudzīja spogulī izspūrušos matus, zilgano plankumu uz ādas un pēc tam arī iedobi durvīs.
Viņa nofotografēja roku, pēc tam sabojātās durvis un piezvanīja Sandrai — senai draudzenei no iepriekšējās darbavietas.
— Ilze? — Sandra atbildēja miegainā balsī. — Kāpēc tik vēlu zvani?
Kad Sandra pacēla telefonu, Ilze īsi izstāstīja par strīdu, par to, kā Andris viņu pagrūda, un par draudiem atstāt bez naudas.
— Es tūlīt braucu pie tevis, — Sandra uzreiz pateica.
— Nevajag. Man viss kārtībā.
— Nav tev viss kārtībā. Viņš tev iesita?
— Pagrūda. Sagrāba aiz rokas. Un draudēja ar naudu.
Sandra brīdi klusēja.
— Nofotografē roku un durvis. Rīt aizej uz traumpunktu. Un pārbaudi dokumentus, kartes, pieejas bankai. Pēc tāda gadījuma nevajag cerēt, ka viss pats no sevis norims.
— Es visu laiku domāju, ka tālāk par kliegšanu viņš nekad neaizies.
— Tagad tu zini, ka aizies, — Sandra klusi atbildēja.
Naktī Ilze pārbaudīja bankas lietotnes un nomainīja paroles. Kopīgajā kontā vēl bija pietiekami daudz līdzekļu, lai viņa kādu laiku nebūtu atkarīga no Andra. Pēc tam viņa izņēma automašīnas dokumentus, maksājumu grafiku un vecos konta izrakstus. Mašīna bija reģistrēta uz viņas vārda, un līzinga maksājumi tika novilkti no viņas algas konta. Andris tiešām pāris reizes bija pārskaitījis naudu no savas kartes, bet tas nepārvērta automašīnu par viņa privāto īpašumu.
Atrādījās arī pārskaitījumi Andra vecākiem par dzīvokli. Summas bija maksātas vairāku gadu garumā, un pēdējā daļa bija nokārtota gandrīz pirms desmit gadiem. Vecajā sarakstē Andris pats bija rakstījis mātei: “Mammu, pēdējo maksājumu pārskaitīju, paldies visiem, mēs jums vairs neko neesam parādā.” Ilze šos izrakstus saglabāja atsevišķā mapē.
No rīta Andris atgriezās. No viņa oda pēc cigaretēm. Ilze jau sēdēja virtuvē pie kafijas krūzes.
Viņš paskatījās uz zilumu viņas rokā un tūlīt novērsa acis.
— Cik ilgi vēl tēlosi apvainoto? — viņš pajautāja ar uzspēlētu nogurumu balsī. — Vakar arī es aizgāju par tālu.
— Tu mani aizsviedi uz dīvāna un draudēji atstāt bez naudas.
— Nu nevajag pārspīlēt, — viņš saviebās. — Neviens tevi nesita. Mēs abi sakarsām. Tu arī provocēji.
Ilze lēnām nolika krūzi uz galda.
— Tātad vainīga atkal esmu es?
— Vainīga vai nevainīga… Reizēm cilvēkam jāiemācās laikus aizvērt muti.
Ilze skatījās uz viņu un saprata: viņš ne tikai mēģina sevi attaisnot. Viņš joprojām bija pārliecināts, ka viņa pati vainīga, jo bija viņu sadusmojusi.
— Sestdien es nekur neiešu, — Ilze mierīgi pateica.
Andris skaļi izpūta gaisu.
— Tu vispār dzirdi tikai sevi? Es jau pateicu: tēvs gaida viesus. Pasūtīt ēdienu būs gan par vēlu, gan dārgi.
— Tā nav mana problēma.
— Protams, ka ir tava. Tu esi mana sieva.
— Sieva nav tavas mātes bezmaksas kalpone.
— Atkal tu par to pašu.
Kad Andris aizgāja dušā, Ilze pierakstījās pie traumatologa, paziņoja darbā, ka šodien strādās attālināti, un uzrakstīja juristam, kura kontaktus viņai reiz bija iedevusi kolēģe.
Ap pusdienlaiku piezvanīja Inese.
Ilze tomēr pacēla klausuli.
— Jā?
— Ilze, ko tu atkal esi sastrādājusi? — Inese iesāka bez jebkāda ievada. — Andris teica, ka tu atkal niķojies. Tēvam ir dzimšanas diena, nāks viesi, bet es esmu viena pati.
— Es nebraukšu, Inese.
— Nebrauksi? — vīramāte pārjautāja tādā tonī, it kā neko nekaunīgāku mūžā nebūtu dzirdējusi. — Un kurš tad man palīdzēs? Tu esi jauna, rokas un kājas tev vietā.
— Tas nav mans pienākums.
— Pienākums! — Inese nicīgi nošņācās. — Tu dzīvo ģimenē vai kur? Mēs, starp citu, jums palīdzējām gan ar kāzām, gan ar dzīvokli. Bet no tevis pat vienu vakaru palīdzības nevar palūgt.
— Jūs nepalīdzējāt par velti. Mēs visu atdevām.
— Ak tad šādi tu tagad runā.