— Tātad naudu atdevāt, un ar to viss beidzies? Tagad vecākus cilvēkus vairs nav jārespektē? Nav brīnums, ka Jānis ar tevi zaudē savaldību. Ar tevi jau pa labam vispār nav iespējams runāt.
— Pa labam jūs ar mani neesat runājuši nevienu reizi.
— Jo tev pašai lepnuma pilna galva! Neko kārtīgi neproti, bet uzvedies kā karaliene. Manos laikos sieviete gan strādāja, gan māju turēja, gan bērnu audzināja, un vēl vecākos klausīja.
Agrāk Ilze šādā brīdī būtu sākusi skaidroties, taisnoties, mēģināt pierādīt, ka viņa nav slikta. Tagad viņa to nedarīja.
— Sestdien es nebraukšu. Un, lūdzu, turpmāk nerunājiet ar Jāni tā, it kā mani varētu vienkārši norīkot virtuvē.
— Kas tad tevi norīko? — Sandra iekliedzās tik spalgā balsī, ka Ilzei nācās atvirzīt telefonu no auss. — Normāla vedekla pati saprastu, kur viņai jābūt!
Ilze pārtrauca sarunu.
Pēc kādām desmit minūtēm istabā ielauzās Jānis. Telefons viņam bija cieši sažņaugts rokā.
— Tu vispār saproti, ko dari? — viņš uzkliedza. — Kāpēc tu tā runā ar manu māti?
— Es ar viņu nerunāju rupji.
— Viņa tavā dēļ raud!
— Man ļoti žēl. Es vakar tavā dēļ ielidoju dīvānā.
Jānis uz mirkli aprāvās.
— Tu visu speciāli saasini. Tev vajag mani nostādīt pret vecākiem, lai tikai izraisītu konfliktu.
— Nē. Es gribu, lai tu beidz izlikties, ka viņu attieksmē pret mani vainīga esmu es.
Jānis tikai aizkaitināti pavērsa acis griestos.
— Klausies, man šī izrāde jau ir līdz kaklam. Sestdien tu savāksi mantas un brauksi līdzi. Viss. Ja nevari to izdarīt manis dēļ, tad izdari vismaz tēva jubilejas dēļ.
— Tava tēva jubilejai ēdienu var pasūtīt. Tam nav jānotiek uz manas pazemošanas rēķina.
— Mums nav liekas naudas muļķībām.
Ilzei prātā uzreiz pazibēja viņa jaunie auto diski, pagājušajā rudenī nopirktais telefons un regulārās pasēdēšanas ar draugiem. Tam nauda atradās. Bet svētku galdam nez kāpēc bija vajadzīgs viņas bezmaksas laiks.
— Liekas naudas tev pietika diskiem mašīnai, tikšanās reizēm ar draugiem un telefonam, kuru tu nomainīji rudenī, — viņa mierīgi sacīja. — Bet tam, lai mani nevestu uz māju, kur mani pazemo, naudas nav. Skaidrs.
Jānis pienāca pie galda un atbalstīja plaukstas pret tā virsmu.
— Tad klausies uzmanīgi. Ja tu tagad spītēsies, es patiešām pārtraukšu maksāt par mūsu kopīgajiem izdevumiem. Tad dzīvo, kā māki.
— Tātad, ja es nebraukšu pie tavas mātes, tu vairs nedosi naudu kopīgajiem maksājumiem?
— Nepārgriez man vārdus. Visam jābūt godīgi. Ja tu neuzskati par vajadzīgu mani atbalstīt, kāpēc lai es apmaksātu tavas mazās iegribas?
Ilze dažas sekundes klusējot skatījās uz viņu.
— Tu šobrīd mēģini ar naudu piespiest mani braukt.
Traumatoloģijā viņai fiksēja pleca sasitumu un nobrāzumus. Izrakstu Ilze saglabāja kopā ar fotogrāfijām.
Pēc ārsta apmeklējuma viņa satikās ar Inesi pie Centrālās stacijas. Viņas paņēma kafiju, apsēdās pie loga, un kādu brīdi abas klusēja.
— Tu tiešām vēl gribi palikt ar viņu? — Inese beidzot pajautāja.
Ilze ar karotīti lēni maisīja kafiju, lai gan cukuru tajā nemaz nebija pielikusi.
— Pirms nedēļas es droši vien vēl teiktu, ka nezinu. Bet tagad saprotu: ja es atkal visu norīšu un izlikšos, ka nekas nav noticis, nekas arī nemainīsies.
— Tad tev jāizlemj, ko darīsi tālāk.
— Es jau biju pie ārsta, savācu dokumentus un uzrakstīju juristam.
Inese īsi pamāja.
— Kur tu iesi, ja aiziesi no mājām?
— Laurai ir brīva istaba. Palikšu pie viņas. Uz darbu varēšu tikt bez problēmām.
Tomēr Ilze neaizmirsa arī labos brīžus. Kādreiz Jānis bija atbraucis viņai pretī uz staciju, nakts vidū skrējis pēc zālēm, palīdzējis pabeigt atskaiti, kad viņa slimoja. Pirmajos laulības gados viņi kopā krāsoja dzīvokļa sienas, izvēlējās automašīnu, skaitīja naudu līdz algas dienai un smējās, ka puse vakaru paiet sarunās par remontu. Tieši tāpēc lēmums nebija viegls. Bet pēdējos gados ikreiz, kad izcēlās strīds ar Sandru, Jānis gandrīz vienmēr prasīja, lai sieva piekāpjas. Sākumā — “tikai uz vienu vakaru”. Pēc tam — “tēva dēļ”. Vēlāk — “jo mamma tomēr ir vecāka”. Un katru reizi viss beidzās vienādi: viņa radinieki kaut ko vēlējās, bet Ilzei bija jāpiekrīt.
Sestdien jau no paša rīta Jānis taisījās pie vecākiem. Viņš zvanīja mātei, skaļi virināja skapja durvis un dusmīgi pārlika kreklus no viena pleciņa uz otra. Ilze no guļamistabas iznāca jau apģērbusies. Pie skapja stāvēja viņas koferis.
Jānis to nepamanīja uzreiz.
— Kāpēc tu esi sakravājusies? — viņš pajautāja.
— Tāpēc, ka pēc šodienas es šeit vairs nepalikšu.
Viņš sastinga ar kaklasaiti rokā.
— Kas tas atkal par cirku?
— Tas nav cirks. Es eju prom.
Jānis smīnot pacēla uzacis.
— Un uz kurieni tad tu iesi? Uz ko tu vispār ceri?
— Uz sevi.
— Smieklīgi. — Viņš nometa kaklasaiti uz krēsla. — Tu vienkārši šantažē. Domā, es tūlīt skriešu atvainoties?
— Man vairs nav vajadzīga tava atvainošanās tādā veidā, kā tu to saproti.
— Un kādu tad tev vajag? — viņš izaicinoši jautāja.
Ilze paskatījās viņam tieši acīs.
— Man vajadzēja, lai tu atzīsti pavisam vienkāršu lietu: tu mani satvēri, pagrūdi un pēc tam draudēji ar naudu tikai tāpēc, ka es atteicos braukt pie tavas mātes. Bet tu jau divas dienas atkārto, ka es pati tevi līdz tam novedu. Tāpēc es aizeju.
— Tikai nevajag te tagad tēlot piekautu mocekli. Neviens tevi nav sitis.
Ilze no mapes izņēma traumatoloģijas izrakstu un nolika to uz galda.
— Es visu saglabāju: ārsta slēdzienu, fotogrāfijas un ziņas. Vairs nevajag man stāstīt, ka nekas nav noticis.
Jānis blenza uz papīru, it kā tas būtu parādījies no zila gaisa.
— Tu esi galīgi prātu zaudējusi? Gribi mani iesūdzēt?
Līdz tam brīdim Ilze bija domājusi tikai aiziet.
Viņš pēkšņi spēra soli tuvāk.
— Pietiek ar šo teātri. Tagad aizbrauksim pie vecākiem, pēc tam atgriezīsimies mājās un normāli parunāsim.
— Nē, — Ilze atbildēja.
— Kāpēc tu visu sabojā?! — Jānis iekliedzās. — Tavas stūrgalvības dēļ tēvam šodien viss būs izpostīts! Mamma raud, ēdiena nepietiek, viesi ieradīsies pēc trim stundām, bet tu te no tukša gaisa taisi šķiršanās skandālu!
— Ne no tukša gaisa, — viņa klusi sacīja. — Tu vienkārši līdz pēdējam cerēji, ka es atkal visu pacietīšu.
Jānis vēlreiz paspēra soli viņas virzienā.
— Nenāc tuvāk. Un vairs nekad nepieskaries man. Inese zina, kur es došos, Laura mani gaida. Izraksts un fotogrāfijas ir saglabātas.
Jānis apstājās.
— Un viss? Tā vienkārši beigas? — viņš dobji pajautāja. — Viena strīda dēļ?
— Ne viena strīda dēļ. Tādu ir bijis daudz.