Es neskaitāmas reizes lūdzu, lai tu mani neatdod savas ģimenes tiesāšanai. Bet vakar tu mani vēl arī pagrūdi.
Tajā brīdī pie durvīm atskanēja zvans. Uz sliekšņa stāvēja Sandra ar iepirkumu maisu rokā.
— Kas te notiek? — viņa sāka vēl pirms bija paguvusi ienākt. — Jāni, kāpēc jūs vēl neesat ceļā? Ilze, tu jau esi gatava?
Tikai pēc mirkļa viņas skatiens aizķērās aiz kofera.
— Kas tas vēl par brīnumu?
Ilze paskatījās te uz vīru, te uz vīramāti. Sandra vēl nebija pārkāpusi pāri slieksnim, bet jau komandēja, kāpēc visi nav saposušies izbraukšanai.
— Es aizeju, — Ilze mierīgi pateica.
— Uz kurieni? — Sandra sastinga. — Šodien taču ir svinības! Tu esi prātu zaudējusi?
— Nē. Tieši tagad tas man beidzot atgriezās.
— Ak Dievs, Jāni, tu viņu dzirdi? — vīramāte sasita plaukstas. — Es taču vienmēr teicu, ka viņai raksturs ir sabojāts. Ne cieņas, ne sirdsapziņas. Mēs viņu pieņēmām kā savējo, bet viņa…
— Jūs nekad neesat izturējušies pret mani kā pret savējo, — Ilze viņu pārtrauca. — Jūs ienākat un uzreiz nolemjat, ka man jāgatavo, jātīra un jāklusē.
Sandra teatrāli nopūtās.
— Vai tad kāds tevi pazemoja? Pateicu pāris vārdus, bet tu no tā uztaisi traģēdiju!
— Šodien Jānis uz jubileju brauks viens.
— Tātad tu viņu pamet? — Sandras balss kļuva asa un indīga. — Pēc visa, ko mēs jūsu labā esam darījuši? Pēc naudas, ko devām dzīvoklim? Nepateicīgā!
Ilze izņēma no mapes pārskaitījumu apliecinājumus.
— Te ir pēdējais maksājums. Pirms deviņiem gadiem un astoņiem mēnešiem. Mēs visu atdevām. Šo naudu vairs nevajag katru reizi vilkt ārā kā ieroci.
Sandra apklusa. Arī Jānis neko neteica, lai gan lieliski zināja, ka parāds sen bija nomaksāts.
Ilze pacēla koferi.
— Lai jums jaukas svinības, — viņa sacīja. — Bez manis.
Jānis, it kā pēkšņi attapies, saķēra kofera rokturi.
— Ilze, netaisi scēnu mātes priekšā.
Viņa paskatījās uz viņa pirkstiem, tad tieši acīs.
— Laid vaļā.
Dažas sekundes viņš vilcinājās. Tad tomēr atlaida.
Ilze izgāja kāpņutelpā un aizvēra aiz sevis durvis. Liftā viņai trīcēja ceļi.
Laura neko nejautāja lieku. Viņa tikai apskāva Ilzi un parādīja brīvo istabu. Tajā stāvēja vecs rakstāmgalds, izvelkams dīvāns un skapis, kurā Laura jau iepriekš bija atbrīvojusi divus plauktus. Ilze nolika koferi un pirmo reizi tajā dienā saprata — viņai patiešām ir vieta, kur pārnakšņot.
Vakarā Inese atveda no biroja vēl dažus maisus ar mantām un arī pārtiku. Pirmdienai viņas sarunāja tikšanos ar juristu. Ilze atsevišķi nolika ārsta izrakstu, fotogrāfijas un bankas dokumentus.
Sestdienas vēlā vakarā Jānis zvanīja divpadsmit reizes. Ilze neatbildēja. Pēc tam pienāca balss ziņa.
Viņš runāja aizkaitināti un noguruši:
— Nu, esi apmierināta? Tēvam palika slikti. Infarkts tas nebija, bet asinsspiediens uzlēca. Mamma visu vakaru bija uzvilkta. Viesi redzēja, ka tu neesi atnākusi, sāka jautāt. Man nācās kaut ko izdomāt. Tagad visi domā, ka mums ir problēmas.
Ilze noklausījās ziņu līdz galam. Viņš runāja par tēva asinsspiedienu, par mātes nerviem un viesu jautājumiem. Par vakardienas grūdienu, par zilumu un draudiem — ne vārda.
Pēc divām dienām Jānis uzrakstīja Inesei un lūdza, lai viņa “ietekmē” Ilzi. Arī Sandra atsūtīja garu vēstījumu, pilnu pārmetumu un mājienu par mantas dalīšanu. Ilze saglabāja visas ziņas.
Šķiršanās ievilkās vairākus mēnešus. Bija jārunā par automašīnu, dzīvokli un naudu. Jānis vienā dienā lūdza piedošanu, nākamajā atkal vainoja Ilzi, bet pēc tam apgalvoja, ka vēl visu varot vērst par labu, ja vien viņa “beigs karot ar viņa māti”. Ilze neatgriezās ne uz vienu nakti.
Kādā dienā Jānis atveda pie Lauras atlikušās Ilzes mantas: ziemas mēteli, kasti ar grāmatām, kafijas automātu un mapi ar darba dokumentiem. Viņš ilgi stāvēja pagalmā, līdz beidzot noteica:
— Es nedomāju, ka tu tiešām aiziesi.
— Es savukārt nedomāju, ka tu tiešām mani pagrūdīsi, — Ilze atbildēja.
Rudenī šķiršanās tika pabeigta. Dzīvokli nolēma pārdot, bet iegūto naudu sadalīt. Ilze noīrēja nelielu mājokli tuvāk darbam, lai katru dienu nebūtu jābrauc pusotru stundu. Pirmajās nedēļās tur bija tikai galds, dīvāns un divi koferi. Vēlāk viņa nopirka lētus aizkarus, tējkannu un normālu lampu virtuvei.
Bija smagi kārtot kastes un bankas papīrus. Tomēr tajā visā bija arī kaut kas viegls: neviens viņai vairs nenoteica, kur jābūt sestdienā, cikos jāceļas un cik salātu jāgatavo svešām svinībām.
Jānis kādu laiku dzīvoja pie vecākiem, vēlāk iemaksāja savu naudu kā pirmo iemaksu jaunā projekta dzīvoklim. Kamēr māja vēl nebija nodota ekspluatācijā, viņš palika pie Sandras. Māte pārbaudīja, cikos viņš atgriežas, ko nopircis, kāpēc nav piezvanījis pa dienu un kādēļ paņēmis gatavu ēdienu, nevis ēdis mājās gatavoto.
Pēc darba viņš arvien biežāk palika mašīnā pie kāpņutelpas un ilgi nekāpa ārā. Tēvs pēc jubilejas bija kļuvis klusāks, un kādu dienu viņš dēlam pateica:
— Sievu nevajadzēja vest virtuvē kā kalponi. Viņu vajadzēja cienīt.
Jānis aizcirta durvis un izgāja uzsmēķēt. Taču strīdēties viņš nesāka.
Novembrī Ilze atgriezās no darba ar mandarīnu maisiņu un dokumentu mapi. Īrētajā dzīvoklī valdīja klusums. Viņa uzlika vārīties ūdeni, pārģērbās, atbildēja uz divām darba ziņām un atvēra grāmatu, kuru lasīja jau nedēļu. Ledusskapī bija sautējums vēl divām dienām, bet uz krēsla žuva izmazgāts krekls.
Tas bija pavisam parasts vakars. Un tieši tāpēc — labs. To nevajadzēja saskaņot ne ar Jāni, ne ar Sandru.
Reizēm viņai joprojām sāpēja tas, kā laulība bija beigusies. Dažreiz atmiņā atgriezās tas vakars, zilums uz rokas un iespiedums durvīs. Pēc tam viņa atcerējās arī labos gadus — braucienus, remontu, pirmās kopīgās lietas, ko viņi bija pirkuši. Tas viss nekur nebija pazudis.
Tomēr atpakaļ Ilze negribēja.
Uz nākamo ģimenes jubileju Jānis pie vecākiem devās viens. Nedēļu pirms tam Sandra Ilzei atsūtīja īsu ziņu: “Ceru, ka vismaz tagad esi nomierinājusies.”
Ilze to izlasīja un neatbildēja.
Tajā sestdienas vakarā viņa palika mājās. Atceļā no darba nopirka gatavu pīrāgu, piezvanīja Inesei un pēc tam mierīgi aizgāja gulēt.