— Viņai taisnība arī tajā, ka tu pēdējā laikā esi sevi pilnīgi palaidusi. Vienmēr nogurusi, ar visu neapmierināta, novecojusi pirms laika. Kurš gan tevi ar tādu raksturu vēl paciestu, ja ne es?
Jānis pats saprata, ka ir pāršāvis pār strīpu, tomēr atkāpties vairs negribēja.
— Nu re, — Ilze klusi noteica. — Beidzot tu to pateici pats savā balsī, nevis atkārtoji mātes vārdus.
— Un kas, vai tad tā nav? — viņš iekaisa vēl vairāk. — Tu domā, ka pēc tevis rindā stāv? Ar tām tavām histērijām un mūžīgi skābo seju? Es vienīgais tevi te vēl turu.
— Turi? — Ilze pārjautāja. — Tad kāpēc tu vispār mani apprecēji? Lai es strādātu, maksātu savu daļu rēķinu, bet brīvdienās vēl brauktu apkalpot tavus radus?
— Aizveries, — viņš nošņāca.
— Citādi kas būs? Skriesi sūdzēties Sandrai? Vai atkal viņas vietā atkārtosi, ka es esmu nepateicīga?
Jānis savilka plaukstas dūrēs.
— Tu vienmēr vicini man gar degunu naudu, kad gribi, lai viss notiek pēc tava prāta, — Ilze turpināja. — Bet brīdī, kad tava māte mani pazemo, tu klusē. Lūk, visa problēma.
Viņš metās viņai virsū tik strauji, ka Ilze nepaspēja atkāpties. Jānis satvēra viņu aiz elkoņa un saspieda tik stipri, ka caur roku izšāvās asas sāpes.
— Es teicu — aizver muti!
— Laid vaļā!
Ilze centās izraut roku, taču Jānis vairs īsti nedzirdēja ne viņu, ne pats sevi. Viņš ar visu spēku pagrūda viņu dīvāna virzienā. Ilze zaudēja līdzsvaru, ar plecu atsitās pret roku balstu un iekrita sēdeklī. Uz pāris sekundēm viņai aizsitās elpa.
— Ja turpināsi spuroties pretī, es ātri izsitīšu no tevis šo lepnumu! — Jānis kliedza, stāvēdams virs viņas. — Ja sestdien nebrauksi, es nobloķēšu visas tavas kartes. Dzirdi? Visas. Un par mašīnu arī vairs nemaksāšu. Pasēdēsi bez naudas un uzreiz sapratīsi, kā ar mani jārunā.
Ilze piespieda plaukstu pie sāpošā pleca un paskatījās viņam acīs.
— Ja reiz tā, — viņa teica, — vari vākties pie savas mātes uz visiem laikiem.
Viņa seja saviebās. Jānis pagriezās un ar dūri iebelza pa vannasistabas durvīm tik spēcīgi, ka baltajā pārklājumā palika iedobe, bet pie roktura emalja ieplaisāja. Tad viņš pagrāba atslēgas.
— No manis tu neredzēsi ne centa! — viņš uzkliedza jau no priekšnama. — Paskatīsimies, kā tu runāsi pēc nedēļas!
Durvis aizcirtās tik skaļi, ka bufetē nodžinkstēja stikli.
Vairākas minūtes Ilze nekustīgi sēdēja uz dīvāna. Plecs smeldza, bet uz rokas jau sāka iezīmēties pirkstu nospiedumi. Vannasistabā, ieskatoties spogulī, viņa ieraudzīja izspūrušos matus un zilgano plankumu uz ādas. Tad skatiens aizķērās aiz iedobes durvīs.
Viņa nofotografēja gan roku, gan sabojātās durvis un piezvanīja Inesei — senai draudzenei no iepriekšējās darbavietas.
— Ilze? — Inese atbildēja miegainā balsī. — Kāpēc tu zvani tik vēlu?
Kad draudzene pacēla klausuli, Ilze īsi izstāstīja par strīdu, grūdienu un draudiem atstāt viņu bez naudas.
— Es tūlīt braucu pie tevis, — Inese uzreiz sacīja.
— Nevajag. Man viss kārtībā.
— Nav tev viss kārtībā. Viņš tevi sita?
— Pagrūda. Sagrāba aiz rokas. Draudēja ar naudu.
Inese brīdi klusēja.
— Nofotografē roku un durvis. Rīt aizbrauc uz traumpunktu. Un pārbaudi dokumentus, kartes, bankas pieejas. Pēc tāda gadījuma nevajag cerēt, ka viss pats no sevis nokārtosies.
— Es visu laiku domāju, ka tālāk par bļaušanu viņš nekad neaizies.
— Tagad tu zini, ka aizies, — Inese atbildēja.
Naktī Ilze pārskatīja banku lietotnes un nomainīja paroles. Kopīgajā kontā vēl bija pietiekami daudz naudas, lai kādu laiku nebūtu atkarīga no Jāņa. Pēc tam viņa izvilka automašīnas dokumentus, maksājumu grafiku un vecos konta izrakstus. Auto bija reģistrēts uz viņas vārda, un līzinga maksājumi tika ieturēti no viņas algas konta. Jānis tiešām pāris reižu bija pārskaitījis naudu no savas kartes, taču tas nepadarīja mašīnu par viņa īpašumu.
Atrādījās arī pārskaitījumi Jāņa vecākiem par dzīvokli. Summas bija maksātas vairāku gadu garumā, bet pēdējā daļa tika noslēgta gandrīz pirms desmit gadiem. Vecajā sarakstē Jānis pats bija rakstījis mātei: “Mammu, pārskaitīju pēdējo maksājumu. Paldies visiem, mēs jums vairs neko neesam parādā.” Ilze šos izrakstus saglabāja atsevišķi.
No rīta Jānis atgriezās mājās. No viņa oda pēc cigaretēm. Ilze jau sēdēja virtuvē pie kafijas krūzes.
Viņš pamanīja zilumu uz viņas rokas un tūlīt novērsa skatienu.
— Cik ilgi vēl tēlosi aizvainoto? — viņš pajautāja ar uzspēlētu nogurumu balsī. — Es vakar arī pārspīlēju.
— Tu mani iemeti dīvānā un draudēji atstāt bez naudas.
— Nu nevajag taisīt drāmu, — Jānis saviebās. — Neviens tevi nesita. Mēs abi sakarsām. Tu arī provocēji.
Ilze lēnām nolika krūzi uz galda.
— Tātad vainīga tomēr es?
— Vainīga vai nevainīga… Dažreiz vienkārši jāiemācās laikus paklusēt.
Ilze skatījās uz viņu un pēkšņi saprata: viņš ne tikai aizstāvas. Viņš joprojām uzskata, ka pati viņu izvedusi no pacietības un līdz ar to pati pelnījusi notikušo.
— Sestdien es nekur nebraukšu, — Ilze pateica.
Jānis skaļi izpūta gaisu.
— Tu vispār dzirdi kaut ko bez sevis? Es jau teicu: tēvs gaida viesus. Ēdienu pasūtīt ir par vēlu un dārgi.
— Tā nav mana problēma.
— Protams, ka ir. Tu esi mana sieva.
— Sieva nav tavas mātes bezmaksas kalpone.
— Atkal tu sāc to pašu.
Kad Jānis aizgāja dušā, Ilze pierakstījās pie ārsta traumpunktā, paziņoja darbā, ka šodien strādās no mājām, un uzrakstīja juristei, kuras kontaktus viņai reiz bija iedevusi kolēģe.
Ap pusdienlaiku piezvanīja Sandra.
Ilze tomēr pacēla.
— Jā?
— Ilze, ko tu atkal esi izdarījusi? — Sandra sāka bez jebkādas ievada pieklājības. — Jānis saka, ka tu atkal kaprīzējies. Tēvam ir dzimšanas diena, nāks viesi, bet es esmu viena.
— Es nebraukšu, Sandra.
— Nebrauksi? — vīramāte pārjautāja tādā tonī, it kā nekad nebūtu dzirdējusi lielāku nekaunību. — Un kas tad man palīdzēs? Tu esi jauna, rokas un kājas tev vietā.
— Tas nav mans pienākums.
— Pienākums! — Sandra nicīgi nošņācās. — Tu vispār ģimenē dzīvo vai kur? Starp citu, mēs jums palīdzējām gan ar kāzām, gan ar dzīvokli. Bet no tevis pat vienu vakaru palīdzību nevar sagaidīt.
— Jūs nepalīdzējāt par velti. Mēs visu atmaksājām.
— Ak tad tā tu tagad runā.