— Sestdien piecos esi gatava, — Jānis paziņoja, pat nepagūdams novilkt mēteli. — Un pie manējiem aizbrauc agrāk. Mamma viena netiks galā, vajadzēs palīdzēt ar salātiem, silto ēdienu un galda klāšanu.
Ilze pagriezās pret viņu. Jānis pat neiedomājās pajautāt, vai viņa vispār grib doties. Viņš jau bija izlēmis gan ierašanās laiku, gan to, kas viņai virtuvē būs jādara.
— Es nebraukšu, — viņa mierīgi atbildēja.
Jānis bija pieliecies, lai atraisītu kurpju auklas, bet tūlīt pacēla galvu.
— Ko?
— Pie taviem vecākiem es neiešu. Ne piecos, ne agrāk, ne vēlāk.
Viņš iztaisnojās, novilka mēteli un nometa to uz krēsla atzveltnes.
— Ilze, tikai nesāc. Tēvam ir dzimšanas diena. Būs cilvēki. Mamma jau tā ir uzvilkta.
— Un tev šķiet, ka es dzīvoju kā sanatorijā?
— Kāds tev ar to sakars? — viņš jau sarauca pieri. — Runa ir par ģimeni. Mums tur jābūt.
Ilze nolika krūzi uz galda tik asi, ka karotīte tajā skaļi atsitās pret malu.
— Mums? Vai man?
Tajā brīdī viņai uzreiz atausa atmiņā iepriekšējās ģimenes svinības.
Arī toreiz Sandra bija palūgusi viņai “mazliet piepalīdzēt”. Vasarnīcā bija sanākusi gandrīz visa saime: Jāņa māsa ar bērniem, tante no Cēsīm, brālēns, kaimiņi un vēl daži paziņas. Jau pa ceļam vīramāte Ilzei uzskaitīja pienākumus: gaļa, dārzeņi, galds lapenē, trauki, kūka, bērni. Jānis sēdēja pie stūres un tikai māja ar galvu. Ilze mēģināja pajokot, ka viņu, izskatās, paņēmuši līdzi kā palīgstrādnieci. Neviens nesmējās. Jānis vien noteica: “Nu, tu taču visu proti ātri.” Ierodoties Sandra vīriešus tūlīt nosūtīja pie grila, bet Ilzi — uz virtuvi.
Tā arī pagāja visa diena. Ilze skraidīja starp virtuvi un lapeni: grieza salātus, nesa šķīvjus, slaucīja izlijušo kompotu, vāca tukšās pudeles un pieskatīja, lai bērni neuzrāpjas kūkai virsū. Jāņa māsa sēdēja kopā ar viesiem, vīrieši ņēmās ap šašliku un pēc tam mierīgi apsēdās pie galda. Ilze paēda steigā, stāvot blakus izlietnei. Vakarā Sandra visu klātbūtnē sāka viņu pamācīt par saimniecību. Vispirms par majonēzi salātos, tad par kleitu, pēc tam par putekļiem dzīvoklī. Kad Ilze palūdza par to nerunāt viesu priekšā, vīramāte atcirta: “Ja tu būtu kārtīga saimniece, tevi nevajadzētu mācīt. Ne tādu sievu mēs savam dēlam meklējām.”
Kāds neveikli iesmējās, kāds novērsās. Jānis, turot rokā glāzīti degvīna, noteica: “Mammu, nu nevajag tik skarbi… lai gan daļēji tev taisnība.” Ilze izsauca taksometru un aizbrauca mājās viena. Jānis pārnāca tikai rītausmā un vēl apvainojās, ka viņa esot sabojājusi svētkus.
Pēc tās reizes Ilze Jānim skaidri pateica: uz līdzīgiem pasākumiem pie viņa vecākiem viņa vairs nebrauks.
— Jā, tieši tu, — Jānis beidzot turpināja, it kā saruna nebūtu pārtrūkusi ne uz mirkli. — Virtuvē bez tevis neiztiks. Mamma viena tādu galdu neuztaisīs, bet pasūtīt ēdinātājus tagad būtu pilnīgs absurds. Kāpēc maksāt svešiem cilvēkiem, ja visu var nokārtot pa ģimeniskam?
Ilze īsi, bez prieka pasmaidīja.
— Vismaz šoreiz tu esi godīgs. Nevis “mums jābūt kopā”, bet “tu esi vajadzīga virtuvē”.
— Nepārgriez manus vārdus.
— Es pārgriežu? Pagājušajā reizē tava māte mani izmantoja kā personīgo kalponi. Pēc tam visas radības priekšā aplēja ar dubļiem. Tu ne tikai neiebildi, tu viņai piekriti. Un tagad gribi mani atkal aizvest agrāk, lai es stāvētu pie plīts, kamēr jūs svinēsiet jubileju.
— Tu, kā vienmēr, no mušas uzpūt ziloni, — Jānis asi atmeta. — Parasts ģimenes pasākums. Tu būtu palīdzējusi, un viss. Mamma tomēr ir gandrīz divreiz vecāka par tevi.
— Un mana pašcieņa, tavuprāt, ir divreiz mazāk vērtīga?
Jānis ienāca viesistabā un apstājās viņai pretī.
— Paklausies uzmanīgi, — viņš sacīja, uzsverot katru vārdu. — Sestdien mēs braucam. Punkts. Tu dzīvo dzīvoklī, kuram mani vecāki pirms desmit gadiem iedeva naudu. Varētu taču kaut reizi dzīvē parādīt pateicību.
Ilze izslējās taisnāk.
— Mēs viņiem visu atdevām. Līdz pēdējam centam. Un tu to lieliski zini.
— Atdevām tāpēc, ka es rāvos melnās miesās.
— Tāpēc, ka mēs abi strādājām. Un pēdējā maksājuma lielāko daļu es samaksāju no savas prēmijas.
— Nu sākās, — viņš nicīgi saviebās. — Tagad vēl pateiksi, ka visu dzīvē viena pati esi paveikusi.
Ilze šo dziesmu jau bija dzirdējusi. Naudu vecāki bija aizdevuši pirms desmit gadiem, parāds sen bija nokārtots, tomēr Jānis to vilka ārā ikreiz, kad viņam tas bija izdevīgi.
Viņš paspēra soli tuvāk.
— Es vienkārši nesaprotu, kāpēc tu taisi šo izrādi. Dzīvo labā dzīvoklī, brauc ar mašīnu, par kuru, starp citu, lielākoties maksāju es, bet tev nepietiek spēka izrādīt cieņu manai ģimenei.
— Cieņu nevar notēlot, — Ilze klusi atbildēja. — Īpaši tur, kur pret tevi pašu tās nav ne kripatas.
— Tev laikam ir mūžīgās upura lomas komplekss, — viņš izmeta. — Visi tevi izmanto, visi tevi aizvaino, tikai tu viena esi nabaga cietēja.
Ilzei līdz kaklam bija apnikusi viena un tā pati shēma: vispirms viņai prasīja paciesties ģimenes vārdā, bet pēc tam paskaidroja, ka viņa atkal visu esot uztvērusi pārāk personiski.
Viņa pienāca viņam tuvāk, un balss sāka trīcēt.
— Nē! Es vairs nebraukšu ar tevi pie taviem vecākiem, Jāni! Man pietika ar pagājušo reizi, kad tava māte mani padarīja par kalponi un pēc tam visu radu priekšā nosmērēja ar dubļiem! Bet tu, tā vietā lai nostātos manā pusē, stāvēji blakus un viņai piebalsoji!
Jānis dažas sekundes klusēja.
— Nu beidz, — viņš izspieda caur zobiem. — No pāris piezīmēm tu uztaisi veselu traģēdiju.
— Pāris piezīmēm? Tava māte visiem dzirdot nosauca mani par sliktu saimnieci, apsprieda manu izskatu un kliedza, ka “ne tādu sievu mēs jums meklējām”.
— Tāpēc, ka īstenībā no tevis nekāda saimniece arī nav, — Jānis pēkšņi izmeta. — Mājās ik pārdienas ir bardaks, vakariņas vai nu pasūtītas, vai no pusfabrikātiem. Un, ja jau gribam būt pavisam godīgi, mammai ir taisnība.