Krūtīs it kā ieplūda aukstums.
— Kā jūs vispār uzzinājāt par mani? — es klusi pajautāju.
— Man uzrakstīja viena mūsu kopīga paziņa, — Inese paskaidroja. — Viņa bija dzirdējusi, kā Jānis lielījās, ka pavisam drīz pārvākšoties uz labu dzīvokli pašā centrā. Man ar to pietika. Es uzreiz sapratu, kas notiek. Jūsu tālruņa numuru atradu caur sociālajiem tīkliem.
Es aizvēru acis un piespiedu sevi elpot lēni, vienmērīgi. Tagad viss salikās vienā skaidrā ainā. Jānis taču nebija jautājis par manu algu, kredītu un dzīvokļa vērtību vienkāršas ziņkārības dēļ. Viņš bija vērojis, kur es nolieku atslēgas. Piefiksējis sīkumus. Un tad vienkārši tās paņēmis.
— Paldies, — es sacīju. — Jūs mani patiešām izglābāt no lielām nepatikšanām.
Inese tikai nogrozīja galvu.
— Nepateicieties. Es vienkārši nevarēju klusēt. Esiet uzmanīga. Viņi vēl var mēģināt atgriezties.
— Es jau to sapratu.
Mēs vēl kādu brīdi sēdējām un runājām. Inese pastāstīja, ka Sandrai jau agrāk bijusi nosacīta sodāmība par krāpšanu, bet pats Jānis pirms dažiem gadiem figurējis lietā par nelikumīgu īpašuma piesavināšanos. Toreiz gan viss izjucis — pierādījumu bijis par maz. Viņa man ieteica neiesaistīties nekādās pārrunās ar viņiem, neko neskaidrot un katru viņu soli fiksēt.
Kad mēs atvadījāmies, es devos mājās. Pa ceļam domas mutuļoja cita caur citu, bet viena no tām bija īpaši stingra un skaidra: es viņiem neļaušu sagraut savu dzīvi.
Atgriezusies dzīvoklī, vispirms pārbaudīju pastkastīti. Starp reklāmu bukletiem gulēja aploksne bez sūtītāja adreses. Iekšā atradu lapiņu, uz kuras ar šķību, steidzīgu rokrakstu bija uzrakstīts:
“Tu, maita, vēl nožēlosi. Mēs tik un tā paņemsim to, kas mums pienākas. Jānis tevi piespiedīs. Krāmē mantas.”
Es neļāvu sev panikot. Ieliku zīmīti caurspīdīgā dokumentu kabatiņā un noglabāju mapē. Pēc tam piezvanīju policistam, ar kuru biju runājusi tajā dienā, kad izsaucu likumsargus, un pastāstīju par jauniem draudiem. Viņš apsolīja visu reģistrēt.
Nākamajā dienā es devos pie advokātes. Viņa mani uzklausīja bez steigas, rūpīgi izskatīja dokumentus, apskatīja ierakstus no kameras un ekrānuzņēmumus ar Jāņa ziņām, kuras, par laimi, biju paspējusi saglabāt. Advokāte ieteica iesniegt iesniegumu par mēģinājumu nelikumīgi iemitināties manā īpašumā un par vajāšanu.
— Ar to pietiek, lai policija šai lietai pievērstu nopietnu uzmanību, — viņa sacīja. — Taču es jums ieteiktu uz laiku nomainīt tālruņa numuru un nevērt durvis cilvēkiem, kurus nepazīstat.
Es viņas padomu ievēroju.
Pēc trim dienām Jānis piezvanīja no sveša numura. Viņa balsi es pazinu uzreiz.
— Ilze, mums vajag parunāt, — viņš iesāka.
— Mums nav par ko runāt.
— Tu velti tēlo neaizskaramo. Mamma ļoti pārdzīvo. Viņa grib atvainoties.
— Jāni, es zinu visu. Par Inesi. Par taviem plāniem. Par tavu māti. Netērē manu laiku.
Klausulē iestājās klusums. Pēc dažām sekundēm viņš ierunājās pavisam citā balsī — zemā, ļaunā un saspringtā.
— Tu to nožēlosi.
Tad savienojums pārtrūka.
Es biju ierakstījusi sarunu diktofonā. Uzreiz pārsūtīju failu advokātei.
Pagāja vēl vairākas dienas. Es jau gandrīz sāku atgūties, vismaz mazliet mierīgāk gulēt un neatskatīties ikreiz, kad kāpņu telpā nokrakšķēja durvis. Taču piektdienas vakarā, kad atgriezos no darba, pie mājas ieejas mani gaidīja Sandra.
Viņa stāvēja, atspiedusies pret sienu, un smēķēja. Ieraugot mani, viņa nometa izsmēķi uz asfalta un paspēra soli man pretī.
— Nu ko, paspēlējies? — viņa izmeta. — Domāji, mēs tā vienkārši pazudīsim? Vari necerēt.
Es apstājos pāris metru attālumā. Sirds sāka dauzīties straujāk, tomēr balsi noturēju mierīgu.
— Ejiet prom. Pretējā gadījumā es zvanīšu policijai.
— Zvanīsi? — viņa nicīgi pasmīnēja. — Un es pateikšu, ka tu man uzbruki. Kaimiņi redzēja, ka mēs te stāvējām.
— Pie durvīm ir kamera, — es atbildēju. — Arī pie kāpņu telpas ieejas. Viss tiek ierakstīts.
Uz mirkli Sandra samulsa, bet ātri savācās.
— Nekas, vēl redzēsim, kura būs gudrāka. Jānim jau ir labs jurists. Tu mums vēl maksāsi par morālo kaitējumu.
— Par kādu kaitējumu? — es nespēju atturēties no īsa smiekla. — Jūs ielauzāties manā mājoklī.
— Bet tu mūs izmeti ārā! — viņa uzbrēca. — Mums bija jāguļ mašīnā! Tagad es tavas vainas dēļ slimoju!
Viņa paspēra vēl vienu soli manā virzienā, bet es pacēlu telefonu. Kamera jau bija ieslēgta.
— Ieraksts notiek, — es skaidri pateicu. — Ja pienāksiet tuvāk, es to uzskatīšu par uzbrukumu.
Sandra apstājās. Viņas acīs uzplaiksnīja niknums, tomēr tuvāk nākt viņa neuzdrošinājās.
— Tu vēl samaksāsi, — viņa nošņāca caur zobiem.
Pēc tam apgriezās un aizgāja, ne reizi neatskatoties.
Es uzkāpu dzīvoklī, aizslēdzu durvis ar visām slēdzenēm un uzreiz piezvanīju advokātei. Viņa sacīja, ka vilcināties vairs nedrīkst — jāsniedz iesniegums policijā par vajāšanu un draudiem.
Nākamajā dienā es devos uz iecirkni. Uzrakstīju iesniegumu, pievienoju visus ierakstus, ziņas, Ineses liecību, draudu zīmīti un zvanu izdruku. Izmeklētājs ilgi lasīja dokumentus, pēc tam pacēla skatienu uz mani.
— Mēs veiksim pārbaudi. Ja fakti apstiprināsies, tiks sākts kriminālprocess par krāpšanu un draudiem.
— Paldies, — es pateicu.
Pagāja divas nedēļas. Ne Jānis, ne viņa māte vairs nerādījās. Tomēr es zināju — tas vēl nenozīmē, ka viss ir beidzies. Tāpēc turpināju būt piesardzīga.
Nākamā mēneša vidū man piezvanīja izmeklētājs un informēja, ka pret Jāni Bērziņu un Sandru Bērziņu ir sākts kriminālprocess. Viņš paskaidroja, ka līdzīgi gadījumi ar viņiem jau bijuši arī citā novadā, un tagad materiālu esot pietiekami.
Es dziļi izelpoju. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika man šķita, ka taisnīgums tomēr nav tikai tukšs vārds.
Dažas dienas vēlāk kāpņu telpā satiku kaimiņu no piektā stāva. Viņš mani apturēja.
— Te pie jums nāca kaut kādi cilvēki, prasīja, kurā dzīvoklī dzīvojat. Es pateicu, ka nezinu. Izskatījās nikni.
— Paldies, — es atbildēju. — Viņi vairs nenāks.
Viņš pamāja un devās tālāk.
Tālruņa numuru es nomainīju pavisam. Durvju actiņā uzstādīju vēl vienu mazu kameru. Pāršķiroju mantas un izmetu persiku krāsas halātu. Tā vietā nopirku jaunu — spilgti zilu, ar sīkiem punktiņiem. Man tas kļuva par savdabīgu zīmi, ka sākas cita dzīve.
Pēc vairākiem mēnešiem es uzzināju, ka Jānim par krāpšanu piespriests nosacīts sods, bet viņa māte par līdzdalību saņēmusi reālu brīvības atņemšanu. Viņi bija mēģinājuši spriedumu pārsūdzēt, taču bez panākumiem.
Es nejutu prieku par svešu nelaimi. Manī vienkārši beidzot iestājās miers.
Pagāja gads.
Kādu vakaru, atgriežoties no darba, pie mājas durvīm ieraudzīju vīrieti. Viņš stāvēja ar margrietiņu pušķi rokās un mazliet samulsis smaidīja.
— Labvakar. Jūs mani droši vien neatceraties?
Es ieskatījos uzmanīgāk. Tas bija tas pats policists, kurš toreiz bija ieradies uz izsaukumu. Tikai tagad viņš bija civilā apģērbā.
— Atceros, — es sacīju.
— Es ilgi nevarēju saņemties, bet tomēr nolēmu pienākt, — viņš teica. — Vai jūs neiebilstu, ja mēs kādreiz izdzertu kafiju?
Es pasmaidīju.
— Domāju, ka varētu.
Mēs tiešām aizgājām uz kafiju. Pēc tam vēlreiz. Un vēl.
Izrādījās, ka viņu sauc Edgars. Viņš bija mierīgs, uzmanīgs un tāds cilvēks, uz kuru var paļauties. Viņš nekad neprašņāja, cik maksā mans dzīvoklis, un neinteresējās par manu algu. Viņš vienkārši palīdzēja panest iepirkumu maisus, ja satika mani pie veikala, un vakaros piezvanīja, lai pajautātu, kā pagājusi diena.
Pēc pusgada viņš palika pie manis uz nedēļas nogali. Kaķis viņu pieņēma uzreiz, un man tas bija svarīgākais pārbaudījums.
Es vairs neatgriezos domās pie Jāņa un viņa mātes. Tikai reizēm, paskatoties uz tukšo āķi priekšnamā, es klusībā pateicos liktenim par to dienu, kad atvēru durvis un ieraudzīju nepazīstamu sievieti savā halātā. Tieši tad es sapratu: daži cilvēki ienāk mūsu dzīvē tikai tāpēc, lai mēs beidzot iemācītos novērtēt tos, kuri patiešām prot mīlēt.
Un es to iemācījos.