— Man tās vispār nav vajadzīgas, — viņa atcirta. — Es tikai paskatījos, kas tev te ir. Nekā vērtīga, vieni krāmi.
Viņa pārvilka pāri halātam savu jaku un sāka aut kājas.
— Halātu atstājiet, — es piebildu.
— Ko? — Sandra strauji pagriezās. — Tas tagad ir mans. Es tajā jau braucu.
— Tas ir mans halāts, — es atkārtoju. — Atdodiet.
— Jāni! — Sandra uzmeta dēlam skatienu, kurā bija tik daudz aizvainota taisnīguma, it kā es viņai būtu atņēmusi pēdējo maizes gabalu. — Viņa mani pat halātā negrib palaist! Kas tie par cilvēkiem!
Jānis īgni pamāja ar roku.
— Mamm, novelc. Beidz strīdēties.
Ar skābu seju viņa atraisīja jostu un pārvilka halātu pāri galvai. Zem tā bija saburzīts T krekls un platas mājas bikses. Halātu viņa iesvieda man rokās.
— Aizrijies ar viņu, — Sandra nošņāca.
Es paņēmu halātu ar diviem pirkstiem un noliku uz skapīša. Tad pagriezos pret policistiem.
— Es vēlos, lai tiek fiksēta nelikumīga iekļūšana manā dzīvoklī, — mierīgi pateicu. — Un gribu iesniegt iesniegumu par atslēgas zādzību.
— Atslēgu es atdošu, — Jānis steigšus iesaucās. Viņš izvilka no kabatas mazu piekariņu un nolika to uz plaukta. — Lūk. Ņem.
— Tas nemaina to, ko tu izdarīji, — es atbildēju.
— Un ko tad es tik briesmīgu esmu izdarījis? — viņš samiedza acis. — Iedevu mammai atslēgu, lai viņa varētu ienākt. Tu taču pati teici, ka mēs tagad esam viena ģimene.
— Es neko tādu neteicu.
— Nu, tu to domāji.
— Jāni, mēs satikāmies mazāk nekā mēnesi. Es nekad neesmu teikusi, ka esam ģimene. Un vēl jo mazāk esmu devusi tev tiesības ievākt šeit savu māti.
Jānis pacēla skatienu griestos, it kā sauktu par lieciniekiem visus augstākos spēkus.
— Ar jums, sievietēm, vienmēr ir viens un tas pats. Sākumā viss patīk, pēc tam sākas pārmetumi. Tu pati taču sūdzējies, ka tev ir vientuļi. Nu, lūk, mamma atbrauca. Dzīvojiet kopā. Tu slikti gatavo, viņa tevi pamācīs.
Es sažņaudzu plaukstas dūrēs.
— Ārā.
— Ko?
— Ārā no mana dzīvokļa. Un viņu ņem līdzi.
Vecākais policists pienāca tuvāk Jānim.
— Jaunais cilvēk, nepasliktiniet situāciju. Paņemiet māti un dodieties prom. Sarunu ar jaunkundzi turpināsiet citreiz.
Jānis kādu brīdi urbās manī ar skatienu. Tad satvēra Sandru aiz rokas un veda uz durvīm. Ejot garām, Sandra tīšām aizķēra mani ar plecu.
— Mēs vēl tiksimies, — viņa izšņāca.
— Nedomāju gan, — es atbildēju.
Kad viņi pazuda kāpņu telpā, policisti noformēja aktu. Es parakstījos. Vecākais ieteica pēc iespējas ātrāk nomainīt slēdzenes un, ja Jānis atkal parādīsies, neielaisties sarunās, bet uzreiz zvanīt.
Kad arī viņi aizgāja un durvis aizvērās, es paliku viena.
Dzīvoklī joprojām turējās svešs aromāts. Virtuvē uz plīts stāvēja katls ar līdz galam neizvārītiem makaroniem. Izlietnē mētājās manas karotes un kaut kāda ieplaisājusi glāze. Kaķis izlīda no galda apakšas, pienāca man klāt un pieglaudās pie kājas.
Es apsēdos uz grīdas un sāku raudāt.
Tās nebija skaļas elsas. Asaras vienkārši ritēja pār vaigiem — karstas, dusmīgas un pazemojošas. Es sēdēju un skatījos uz izmētātajām mantām, uz tukšo āķi pie sienas un uz svešo koferi, ko Sandra bija atstājusi priekšnama stūrī.
Pēc kāda laika es piecēlos. Piezvanīju meistaram un sarunāju, ka nākamajā rītā viņš atbrauks nomainīt slēdzenes. Pēc tam piezvanīju draudzenei un palūdzu atbraukt.
Viņa ieradās pēc stundas. Mēs kopā savācām manas drēbes, izmetām svešā ēdiena paliekas un kārtīgi izvēdinājām istabas. Viņa neuzdeva liekus jautājumus. Tikai pašās beigās, kad virtuvē dzērām tēju, viņa pajautāja:
— Tu esi pārliecināta, ka ar to viss beidzies?
— Jā, — es atbildēju.
Taču es kļūdījos.
Nākamajā dienā, kad jau gāju mājup no darba, man piezvanīja nepazīstams numurs. Es ne uzreiz pacēlu klausuli. Kad tomēr atbildēju, otrā galā atskanēja sievietes balss:
— Vai jūs esat Ilze?
— Jā.
— Mani sauc Inese. Es esmu Jāņa Bērziņa bijusī sieva.
Es apstājos ielas vidū.
— Klausos.
— Mums ir jāparunā. Steidzami. Jūs pat nenojaušat, kur esat iekūlusies.
Man šķita, ka iekšā viss savelkas ciet.
— Sakiet.
— Nē. Jātiekas klātienē. Rīt. Pa telefonu to nevar izstāstīt.
Viņa nosauca kafejnīcu netālu no manām mājām.
Es piekritu.
Pēc sarunas beigām vēl ilgi stāvēju uz vietas un skatījos telefona ekrānā.
Sākās pavisam cita vēsture.
Nākamajā dienā es atnācu uz kafejnīcu desmit minūtes pirms norunātā laika. Apsēdos pie galdiņa pie loga, pasūtīju melno tēju un skatījos uz ielu. Galvā atkal un atkal atgriezās vakardienas sarunas fragmenti: sveša sievietes balss, īsi teikumi, uzstājīgs lūgums satikties. Es Inesi nepazinu, bet pēc visa notikušā intuīcija man čukstēja: šī sieviete pateiks to, kas man jādzird.
Viņa ienāca precīzi trijos. Neliela auguma, kalsna, ar nogurušām acīm. Apģērbusies vienkārši, taču kārtīgi. Rokā — padilusi soma. Inese pārlaida skatienu zālei, pamanīja mani un pienāca pie galdiņa.
— Ilze? — viņa pajautāja.
— Jā. Labdien.
Inese apsēdās man pretī, nolika somu uz blakus krēsla un smagi nopūtās.
— Paldies, ka atnācāt. Es saprotu, tas viss izklausās dīvaini. Bet jums ir jāzina, ar ko esat sapinusies.
Es pastūmu krūzi malā un paskatījos viņai acīs.
— Es klausos.
Inese brīdi klusēja, it kā saņemtos. Tad sāka runāt. Viņas balss bija klusa, bet stingra.
— Es biju precējusies ar Jāni Bērziņu piecus gadus. Mēs iepazināmies neilgi pēc tam, kad es biju nopirkusi dzīvokli. Viņš bija uzmanīgs, gādīgs, teica, ka visu mūžu gaidījis tieši tādu sievieti kā es. Bet pēc pusgada manā dzīvoklī jau dzīvoja viņa māte.
Man atkal nepatīkami sažņaudzās krūtis.
— Sākumā viņa atbrauca ciemos uz nedēļu, — Inese turpināja. — Pēc tam palika uz mēnesi. Tad paziņoja, ka esot slima un nevarot atgriezties savā ciemā. Jānis uz mani spieda: “Mamma ir veca, viņai vajag palīdzēt, tu taču esi laba.” Es piekritu. Un tad sākās elle.
Viņa iedzēra malku ūdens no glāzes, ko bija atnesusi sev līdzi.
— Sandra apgrieza kājām gaisā visu manu dzīvokli. Izmeta manas mantas, nopirka savus aizkarus, savus traukus. Jānis pārstāja strādāt, sēdēja mājās un stāstīja, ka meklējot sevi. Bet viņa māte katru dienu skandināja, ka es esmu slikta sieva, ka nemāku gatavot un ka man vēl esot paveicies, ka viņi vispār pie manis dzīvo.
Es klausījos un nepārtraucu.
— Kad mēģināju viņus izlikt ārā, Jānis sarīkoja briesmīgu skandālu. Viņš kliedza, ka es metot uz ielas viņa slimo māti. Kaimiņi visu dzirdēja. Viņš mani iztēloja kā histēriķi. Bet pēc tam paņēma manus dzīvokļa dokumentus un mēģināja noformēt dāvinājuma līgumu.
— Ko? — man neviļus izspruka.
— Jā. Viņa māte bija atradusi kaut kādus paziņas, kuri solīja palīdzēt. Mani izglāba tikai tas, ka laikus vērsos pie jurista un uzrakstīju iesniegumu policijai. Bet pat pēc tam viņi nelikās mierā. Draudēja, dežurēja pie kāpņu telpas, zvanīja maniem vecākiem un stāstīja, ka es esot zagle.
Inese apklusa un nolaida skatienu.
— Es šķīros no viņa caur tiesu. Viņš šķiršanos negribēja dot, vilka laiku, kā vien varēja. Bet beigās mēs tomēr izšķīrāmies. Dzīvokli es nosargāju. Tomēr mieru viņi man nelika, līdz es pārcēlos uz citu pilsētu.
Viņa atkal paskatījās uz mani.
— Es uzzināju, ka viņš atkal sācis meklēt sievieti. Kad izdzirdēju par jums, sapratu, ka man jūs jābrīdina. Viņi neapstāsies. Vienreiz viņi jau mēģināja atņemt mājokli. Tagad viņiem ir jauns upuris.
Es klusēju. Tēja krūzē bija atdzisusi.