Pēc tam atskanēja soļi. Un tūlīt arī viņas balss — vairs ne saldena, ne iztapīga, bet asa, nikna, ar svilpjošu pieskaņu.
— Tu vēl nožēlosi! Jānis tev parādīs! Mēs to tā neatstāsim!
Es neko neteicu. Stāvēju ar muguru pret durvīm un gaidīju.
Klausulē dežurants pārjautāja, vai nav nepieciešama neatliekamā palīdzība.
— Nē, — es mierīgi atbildēju. — Vajadzīga policija. Manā dzīvoklī atrodas sveša persona.
Uz mirkli aizvēru acis un piespiedu sevi elpot lēnāk.
No puspavērtajām durvīm joprojām vilkās sveša ēdiena smaka. Tā sajaucās ar mana persiku krāsas halāta aromātu — halāta, kuru šī sieviete bija uzvilkusi sev mugurā, it kā tas viņai pienāktos.
Es dzirdēju, kā viņa pa telefonu runā ar kādu. Balss bija pieklusināta, bet atsevišķi vārdi tomēr atlidoja līdz manīm.
— Jānīt, brauc šurp. Viņa mani nelaiž iekšā!.. Izmeta aiz durvīm!.. Nē, es viņu neaiztiku!.. Viņa pati!.. Jā, viņa mani filmē!.. Ko nozīmē — ko darīt? Brauc un tiec galā!..
Es atspiedos pret sienu.
Sirds dauzījās tik stipri, it kā būtu uzkāpusi kaklā.
Es nezināju, vai Jānis tiešām atbrauks.
Toties es skaidri zināju ko citu: pirmo reizi šajā vakarā es rīkojos pareizi.
Un pirmo reizi pēdējo nedēļu laikā neļāvu nevienam citam izlemt manā vietā.
Es stāvēju kāpņu laukumiņā un skatījos telefona ekrānā. Ieraksts turpinājās. Sarkanā podziņa stūrī ritmiski mirgoja kā sīka, dzīva sirds. Sieviete manā halātā brīžiem parādījās durvju ailē, brīžiem atkal pazuda dzīvokļa dziļumā, un ikreiz, kad viņa pagāja garām, es dzirdēju viņas kailo pēdu plikšķus pret grīdu.
No dzīvokļa skanēja viņas balss. Tagad viņa vairs pat nemēģināja izlikties laipna.
— Kāpēc tu vispār viņu klausies, Jānīt! Viņa mani dzen laukā!.. Nē, es viņai neko neizdarīju!.. Stāv kāpņu telpā un filmē mani kā zagli!.. Tu brauksi vai nebrauksi?.. Man te jau viss līdz kaklam!.. Kāda vēl policija? Es pati tūlīt piezvanīšu un pateikšu, ka mani te sit!
Es nejaucos. Vienkārši gaidīju.
Pēc dažām minūtēm kāpņu telpā atbalsojās soļi. Sākumā nodomāju, ka tas ir Jānis, taču soļu skaņa bija smagnēja, vienmērīga, un drīz vien laukumiņā parādījās divi policisti.
Viņi sasveicinājās un nosauca savus vārdus. Vecākais — ar nogurušu seju un sirmiem deniņiem — vispirms uzmeta skatienu man, pēc tam durvīm, aiz kurām bija redzama rūtainas somas mala.
— Jūs izsaucāt? — viņš pajautāja.
— Jā, — es atbildēju un apturēju ierakstu. — Manā dzīvoklī atrodas nepiederoša sieviete. Viņa ienāca bez manas piekrišanas. Es viņu neesmu aicinājusi.
— Kā viņa tika iekšā? — precizēja otrs, jaunāks policists, uzlūkojot mani ar vieglu šaubu ēnu.
— Viņai ir atslēga, ko viņa saņēma no mana paziņas. Viņš to paņēma bez manas atļaujas. Rezerves atslēgu komplekts pazuda vakar. Es uzskatu, ka tā ir nelikumīga iekļūšana svešā mājoklī.
Abi policisti saskatījās.
— Iesim iekšā, — noteica vecākais.
Mēs iegājām dzīvoklī. Ēdiena smaka kļuva vēl biezāka. Virtuvē kaut kas burbuļoja uz plīts. Sieviete iznāca priekšnamā un apstājās, iespiedusi rokas sānos. Viņa joprojām bija manā halātā, tikai tagad josta bija atraisījusies un halāta malas nokarājās, atsedzot viņas ceļgalus.
— Beidzot! — viņa iesaucās, ieraugot formas tērpus. — Lūk, viņa mani met ārā! Bet es jums saku: esmu viņas līgavaiņa māte! Mani šurp uzaicināja!
— Kurš tieši uzaicināja? — vaicāja vecākais policists.
— Mans dēls. Jānis. Viņš viņai gandrīz vīrs. Pats teica: mammu, brauc, iekārtojies. Bet viņa tagad taisa skandālus.
Es stāvēju blakus un skatījos uz viņu. Krūtīs uzkāpa nelabums.
— Man nav līgavaiņa, — es pateicu. — Man ir paziņa. Viņš šeit nedzīvo. Un viņam nebija nekādu tiesību rīkoties ar mana dzīvokļa atslēgām.
— Viņš pats man tās atdeva! — sieviete ar pirkstu pameta uz pakaramo pusi. — Re, tās ir mana halāta kabatā. Un halātu, starp citu, viņa pati man iedeva.
— Es jums neko neesmu devusi, — es sacīju.
Vecākais policists pacēla roku, aicinot visus apklust.
— Runāsim pēc kārtas. Dokumenti jums ir? Kas jūs esat?
Sieviete skaļi nopūtās un sāka rakņāties somā, kas stāvēja pie sienas. Izvilka apbružātu pasi un pastiepa to policistam.
— Lūk. Sandra Bērziņa. Deklarēta citā novadā. Bet es atbraucu pie dēla. Precīzāk — pie vedeklas. Tikai viņa, — Sandra ar zodu norādīja uz mani, — izrādījās īsta maita.
— Bez apvainojumiem, — vecākais viņu asi pārtrauca.
— Ko tad es tādu pateicu? Patiesība acīs kož?
Es sajutu, ka rokas sāk trīcēt. Tomēr neļāvu tam parādīties.
— Šī sieviete ienāca manā dzīvoklī, — es sacīju. — Paņēma manas mantas. Izrakņāja skapjus. Uzvilka manu halātu. Es vēlos, lai viņa aiziet.
— Es nekur neiešu! — Sandra uzsprāga. — Es tikko atbraucu! Kur man tagad palikt? Manas mantas ir šeit!
— Savu mantu somu jūs sakrāmēsiet un paņemsiet līdzi, — mierīgi noteica vecākais policists. — Ja īpašuma lietotāja iebilst pret jūsu atrašanos šajā dzīvoklī, jums telpas ir jāatstāj.
— Un ja es neiziešu? — viņa sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Tad jūs nogādāsim iecirknī apstākļu noskaidrošanai. Ja pretošanās turpināsies, tiks noformēts arī administratīvais pārkāpums.
Sandra jau atvēra muti, lai atcirstu, bet tajā brīdī aiz durvīm atskanēja steidzīgi soļi.
Es pagriezos.
Jānis.
Viņš gandrīz ielidoja kāpņu laukumiņā, smagi elpodams. Mugurā viņam bija tā pati krekla, ko redzēju vakar, tikai tagad tā bija saburzīta, it kā viņš ilgi būtu sēdējis mašīnā.
— Kas te notiek? — viņš izgrūda, pārmaiņus skatīdamies uz mani, uz māti un tad uz policistiem.
— Jānīt! — Sandra metās viņam klāt un ieķērās dēlam plecā. — Viņi mani dzen laukā! Un viņa mani filmēja! Tu vari iedomāties? Es pie viņas ar labu, bet viņa izsauca policiju!
Jānis ar vienu roku apskāva māti, ar otru pielaboja krekla apkakli. Tad viņš paskatījās uz mani. Viņa skatienā nebija ne baiļu, ne nožēlas. Tikai aizkaitinājums.
— Ko tu dari? — viņš klusi pajautāja. — Kāpēc bija jāsauc policija?
— Tava mamma bez manas atļaujas iegāja manā dzīvoklī, — es atbildēju. — Un atsakās aiziet.
— Nevis “tava mamma”, bet mana mamma, — viņš mani izlaboja. — Viņa atbrauca palīdzēt. Es viņai iedevu atslēgas. Tu pati taču teici, ka rezerves komplekts mētājas bez pielietojuma.
Es skatījos uz viņu un nespēju saprast, kā vispār kādreiz biju viņam uzticējusies.
— Es tev neesmu devusi tiesības ņemt manas mantas, Jāni. Vakar tu pie manis ienāci tikai uz brīdi. Es nepamanīju, kad tu paņēmi atslēgu. Bet tagad saprotu — tu to izdarīji apzināti.
Viņš šķībi pasmīnēja.
— Apzināti? Kāpēc man tas būtu vajadzīgs?
— Lai tava māte varētu tikt šeit iekšā bez manis.
Jānis lēni pakratīja galvu.
— Tu visu sarežģī. Mamma vienkārši gribēja iepazīties. Bet tu sarīkoji teātri. Cilvēku priekšā kauns.
— Man kauns? — es paskatījos uz Sandru, kura bija piespiedusies dēlam pie sāniem un vēroja mani ar uzvarētājas sejas izteiksmi. — Man ir kauns tikai par to, ka es tev noticēju.
Policisti klusēdami sekoja mūsu sarunai. Tad vecākais atkal pagriezās pret Sandru.
— Jums dzīvoklis būs jāatstāj. Savāciet savas mantas.
— Bet, Jānīt! — Sandra ieķērās dēla rokā vēl ciešāk.
— Lai savāc, — Jānis noteica. — Bet mēs vēl atgriezīsimies.
Viņš to pateica, skatīdamies tieši man acīs.
— Tu dzirdēji? Mēs atgriezīsimies. Un parunāsim. Tikai ne tagad. Tagad es aizvedīšu mammu.
Es neatbildēju.
Sandra, kaut ko neapmierināti purpinādama, sāka grūst somā manas kleitas, kuras jau bija paspējusi izvilkt no skapja. Es ne uz mirkli nenovērsu no viņas skatienu.
— Tās ir manas mantas, — es stingri pateicu.
Viņa pacēla galvu, un viņas seja savilkās jaunā, indīgā grimasē, it kā atbilde jau būtu gatava uz mēles.