Ar nazi viņš rīkojās pats — mierīgi, prasmīgi, sagriezdams arbūzu glītās šķēlēs. Ēda nesteidzīgi un ik pa brīdim paskatījās uz Ilzi ar to pašu smaidu, no kura viņai pēdējā laikā vēderā savilkās auksts kamols.
— Nu, kā jūs te iekārtojaties? — viņš it kā starp citu apvaicājās.
— Labi, — Ilze atbildēja īsi.
— Par remontu vēl neesat domājuši? — Aivars ar skatienu lēnām pārslīdēja pāri virtuvei. — Te, piemēram, šo sienu varētu ņemt ārā. Sanāktu plaša, gaiša telpa. Man ir zināmi labi meistari, es visu varētu sarunāt.
— Pagaidām neko tādu neplānojam.
Viņš tikai pamāja. Neapvainojās, nepārliecināja, nesāka strīdēties. Vienkārši it kā pie sevis atzīmēja šo atbildi. Aivars nekad nerīkojās ar spiedienu. Viņš tikai piedāvāja — mierīgi, gādīgi, gandrīz tēvišķi. Taču katrs šāds piedāvājums Ilzei arvien vairāk atgādināja mazu ķieģelīti būvē, kuru viņš cēla nesteidzīgi, soli pa solim, nevienam nerādot ne plānu, ne gala iznākumu.
Kad viņš bija aizgājis, Ilze vēl ilgi domāja par to arbūzu. Par viņa rokām, kas droši un saimnieciski slīdēja ar nazi pa mizu. Par to, cik dabiski viņš jutās pie viņu galda. It kā tas būtu viņa galds. Viņa virtuve. Viņa māja. Viņa dzīve.
Trešdien Ilze atkal devās pie Jēkaba.
Saruna ievilkās uz ilgu laiku. Viņa jautāja, viņš atbildēja, reizēm piecēlās no krēsla, sameklēja kādu mapi, izvilka dokumentu kopijas, rādīja likuma normas un vajadzīgos formulējumus. Tikšanās beigās Ilzei rokās vairs nebija tikai vispārīgs jurista padoms. Viņai bija konkrēts rīcības plāns.
Precīzs, juridiski pamatots, bez liekiem žestiem un tukšas drāmas.
Izejot no biroju ēkas, viņa pēkšņi sajuta kaut ko neparastu. Tā nebija ne prieka sajūta, ne īsts atvieglojums. Drīzāk skaidrība — tāda asa un vēsa apziņa, kas atnāk brīdī, kad bailes atkāpjas un cilvēks sāk rīkoties. Kad migla izklīst un ceļš beidzot kļūst redzams.
Pretējā ielas pusē bija neliela kafejnīca. Ilze iegāja, pasūtīja espresso un apsēdās pie loga. Aiz stikla turpinājās parasta pilsētas diena: velokurjeri traucās garām, jauna sieviete veda pastaigā suni, kāds vecs vīrs lēnām šķirstīja avīzi. Neviens no viņiem nevarēja zināt, ka pie šī mazā galdiņa trīsdesmitgadīga sieviete tikko ir pieņēmusi lēmumu par savu dzīvi.
Telefons uz galda ievibrējās. Andris.
“Kur tu esi? Mamma prasa, vai nāksi uz vakariņām.”
Ilze paskatījās uz ekrānu. Tad pacēla acis uz ielu. Pēc brīža atkal nolaida skatienu uz telefonu.
“Būšu vēlāk,” viņa uzrakstīja.
Pēc tam nolika telefonu somā, izdzēra kafiju līdz galam un nodomāja, ka Sandra var jautāt, cik vien vēlas. Ilzei tagad bija lietas, kas bija daudz svarīgākas par svešām vakariņām.
Izrakstam no reģistra bija jāpienāk pēc divām nedēļām.
Viņa gaidīs.
Dokuments atnāca ceturtdienas rītā — e-pastā. Ilze atvēra vēstuli vēl gultā, samiegotām acīm samiedzoties pret ekrāna gaismu. Izlasīja. Tad pārlasīja vēlreiz. Aizvēra telefonu un kādu minūti nekustīgi gulēja, skatīdamās griestos.
Aiz loga pilsēta jau bija pamodusies — rūca mašīnas, pagalmā skanēja balsis, kaut kur tālāk vienmuļi dūca zāles pļāvējs. Pilnīgi parasts rīts. Un tomēr — pēdējais rīts šajā dzīvoklī.
Viņa piecēlās, nomazgājās, apģērbās un aizgāja uz virtuvi uzvārīt kafiju. Andris vēl gulēja. Viņš gandrīz vienmēr gulēja ilgi — līdz desmitiem, reizēm līdz vienpadsmitiem, līdz pirmajam mātes zvanam.
Ilze nostājās pie loga, abām plaukstām apņemot krūzi, un skatījās lejā pagalmā. Šūpoles. Smilšu kaste. Apse ar nolauztu zaru. Trīs nedēļas viņa bija lūkojusies uz šo pagalmu ar domu: tas ir mans. Tagad, skatoties uz to pašu skatu, viņa domāja pavisam citādi.
Savējais nav tas, kas ierakstīts kvadrātmetros. Savējais ir tas, kurā neviens neienāk ar svešu lupatu rokās un neskatās uz tevi kā uz pagaidu darbinieci.
Viņa nolika krūzi uz galda. Paņēma telefonu un piezvanīja Jēkabam.
— Dokumenti ir saņemti, — Ilze teica. — Esmu gatava.
Andris pamodās pusvienpadsmitos. Viņš ienāca virtuvē, žāvādamies, saburzītā T kreklā, un pēkšņi apstājās.
Ilze sēdēja pie galda. Viņas priekšā atradās mape ar papīriem.
— Kas tas ir? — viņš neizpratnē pajautāja.
— Apsēdies, — viņa sacīja. — Mums jāparunā.
Ilze runāja mierīgi un īsi. Bez kliegšanas, bez asarām, bez tās izrādes, kuru Andris, iespējams, bija gaidījis. Viņa paskaidroja: dzīvoklis ir pirkts par viņas naudu, un tas ir pierādāms dokumentos. Viņas daļa ir aizsargāta. Viņa ir iesniegusi pieteikumu par mantas sadali. Jurists jau strādā.
Andris klausījās ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņa runātu valodā, kuru viņš nekad nebija dzirdējis.
— Ilze… pagaidi. Tu ko — tiešām ej prom?
— Jā.
— Bet… kāpēc? Mammas dēļ?
Viņa uz viņu paskatījās. Uz cilvēku, ar kuru bija nodzīvojusi divus gadus. Uz cilvēku, kuru reiz bija mīlējusi — vai vismaz bija domājusi, ka mīl. Viņš nebija ļauns. Vienkārši pilnīgi svešs.
— Ne tikai mammas dēļ, Andri.
Viņš pastiepās pēc telefona. Protams, lai zvanītu Sandrai. Ilze nepalika gaidīt, kas sekos. Viņa paņēma somu, kuru bija sakravājusi jau iepriekšējā naktī, kamēr viņš gulēja, un izgāja no dzīvokļa.
Sandra ieradās pēc četrdesmit minūtēm — to Ilze vēlāk uzzināja no kaimiņienes, ar kuru bija paspējusi sadraudzēties. Kāpņu telpā viņa klaigāja.