Aivars tikai pasmaidīja.
— Jā, jā, protams.
Šajā smaidā bija kaut kas tik kluss un pašapmierināts, ka Ilzei vēlāk, jau naktī, nenāca miegs. Viņa piecēlās, izņēma no mapēm visus dokumentus un izklāja tos uz virtuves galda. Lapas tika pārlasītas lēni, pa rindkopai, pēc tam vēlreiz no sākuma. Beigās viņa atvēra Rīgas zemesgrāmatas elektronisko lapu un ilgi sēdēja, nekustīgi raugoties monitorā.
Formāli viss bija kārtībā. Katrs paraksts savā vietā, katrs punkts noformēts likumīgi. Tieši tas arī viņu nobiedēja visvairāk. Nevis kļūda, nevis paviršība, bet šī gludā, rūpīgi sakārtotā pareizība. Tajā brīdī Ilzei pirmo reizi kļuva pilnīgi skaidrs: tas nebija nejauši. Plāns pastāvēja. Un tas bija pastāvējis jau no paša sākuma. Aivara smaids nebija vienkārši sievastēva labvēlība, priecājoties par dēla ģimenes dzīvi.
Tas bija cilvēka smaids, kurš jau visu bija sarēķinājis.
Nākamajā rītā Ilze pierakstījās uz konsultāciju pie jurista. Ne pie draudzenes paziņas, ne pie kāda “savējā”, bet pie pilnīgi sveša speciālista, kuru atrada internetā pēc atsauksmēm. Viņa birojs atradās biznesa centrā otrā pilsētas galā.
Ilzei vajadzēja saprast tikai vienu — no kā tieši viņai jābaidās.
Kamēr mikroautobuss kratījās cauri sakarsušajām ielām, viņa skatījās pa logu un domāja par Sandru. Tajā pašā rītā vīramāte atkal bija piezvanījusi un paziņojusi, ka sestdien atbraukšot. Gribot “palīdzēt ar tīrīšanu”. Andris, protams, bija atbildējis: jā, mammu, brauc.
Ilzei viņš neko nepajautāja.
Kā parasti.
Jurists izrādījās jauns — ap trīsdesmit pieciem, ar brillēm, kārtīgi apgrieztu bārdu un ieradumu runāt īsi, bez liekiem ievadiem. Viņu sauca Jēkabs. Kabinets nebija liels, toties radīja drošu iespaidu: pie sienām līdz griestiem stiepās plaukti ar mapēm, bet uz galda atradās tikai klēpjdators un glāze ūdens.
Ilze nolika viņam priekšā dokumentu kopijas.
Jēkabs tās pāršķirstīja klusējot. Reizēm uz atsevišķas lapas kaut ko atzīmēja ar zīmuli. Tad noņēma brilles, paberzēja deguna sakni un paskatījās uz viņu uzmanīgāk.
— Tātad nauda bija jūsu personīgā? Sakrāta pirms laulības?
— Jā, — Ilze atbildēja. — Trīs gadus krāju.
— To var pierādīt? Konta izraksti, pārskaitījumi?
— Man ir viss.
Viņš lēni pamāja, un šis mājiens izskatījās gandrīz kā atzinība.
— Tad jūsu pozīcija ir diezgan stipra. Bet jārīkojas tagad, nevis vēlāk. Vēlāk būs krietni grūtāk.
Mājās Ilze neatgriezās pa taisnāko ceļu. Viņa izkāpa agrāk un devās kājām caur parku, lai gan karstums spieda pie zemes. Viņai vajadzēja iet, kustēties, salikt domas vietās. Gar aleju smagnēji smaržoja liepas, kaut kur tālāk klaigāja bērni, visi soliņi bija aizņemti. Parasta vasaras diena, parasta pilsēta. Tikai viņas iekšienē kaut kas mainījās — it kā istabā, kur gadiem viss stāvējis neērti, kāds beidzot sāktu pārbīdīt mēbeles tā, lai tur varētu normāli dzīvot.
Viņa nebija dusmīga. Tas pat pašai šķita savādi. Dusmas nebija. Bija tikai domas.
Sestdiena atnāca kopā ar Sandru. Viņa ieradās pusvienpadsmitos ar lielu somu, no kuras ārā rēgojās grīdas birstes kāts. Tieši tā — viņa bija atvedusi savu birsti. No mājām. It kā Ilzes mājās esošā nebūtu gana laba.
— Atbraucu palīdzēt, — Sandra paziņoja jau no sliekšņa un pagāja Ilzei garām tā, it kā viņa būtu nevis saimniece, bet mēteļu pakaramais.
Andris iznāca gaitenī, ieraugot māti, uzreiz atplauka un paņēma viņai somu.
— Mammu, kāpēc tev bija jāstiepj līdzi birste?
— Jums te nevis birste, bet izsmiekls, — Sandra īsi nocirta un devās uz virtuvi.
Ilze šo izrādi vēroja no viesistabas. Mierīgi. Pēdējā laikā viņa apzināti mācījās palikt mierīga, jo bija sapratusi vienkāršu lietu: kad viņa nereaģē, viņi sāk nervozēt. Viņiem vajadzēja viņas asaras, iebildumus, aizvainojumu. Bez tā viņi izskatījās kā aktieri, kuri iznākuši uz skatuves un pēkšņi atklājuši, ka zālē neviena nav.
Sandras “palīdzība” izskatījās aptuveni šādi: viņa staigāja pa dzīvokli un skaļi vērtēja visu pēc kārtas. Aizkari neesot pareizie, trauki salikti bez jebkādas kārtības, ledusskapī “vējš svilpojot”. Pašu birsti rokās viņa paņēma tieši vienu reizi un tieši uz dažām minūtēm, pēc tam paziņoja, ka ir piekususi, un nogūlās uz dīvāna skatīties seriālu.
— Ilze, tu varētu izsūkt grīdu, — viņa noteica no horizontāla stāvokļa.
— Biju plānojusi to izdarīt svētdien, — Ilze mierīgi atbildēja.
— Nu gan, — Sandra nopūtās, skatoties griestos. — Andri, tu redzi, kā viņa izturas pret māju?
Andris tajā brīdī sēdēja mātei līdzās un skatījās to pašu seriālu.
— Mammu, viss ir normāli.
— Normāli! — Sandra pieslējās uz elkoņa. — Dēliņ, tu vienkārši vairs nepamani, jo esi pieradis. Vīrieši vispār neko tādu nepamana. Es tādos putekļos gan nesēdētu.
Ilze izgāja uz balkona. Kādu brīdi viņa stāvēja, raugoties pāri jumtiem. Kaut kur tālumā aizbrauca tramvajs, pagriezienā īsi nošķindēdams. Debesis bija bālas un karstas — īstas jūlija debesis bez neviena mākoņa, gludas kā tikko izgludināts palags.
Vēl mazliet, viņa sev pateica. Pavisam mazliet.
Aivars parādījās svētdienas vakarā — klusi, bez iepriekšēja zvana, kā jau parasti. Viņš atnesa arbūzu un apsēdās pie galda.