Runāja, ka “tā meitene visu bija izplānojusi jau pašā sākumā”, ka “kārtīgi cilvēki tā nerīkojas” un ka Andris esot pārāk labsirdīgs, pārāk viegli apmānāms.
Aivars necēla balsi. Viņš Ilzei piezvanīja pats — mierīgi, pieklājīgi, pat gandrīz draudzīgi. Teica, ka vienmēr iespējams vienoties. Ka ģimene nozīmējot piekāpšanos. Ka viņš esot gatavs visu pārrunāt.
— Man nav, par ko ar jums vienoties, — Ilze atbildēja. — Visu labu.
Un pārtrauca sarunu.
Pirmās divas nedēļas viņa apmetās pie tantes Baibas — mammas māsas. Baibai bija ap sešdesmit, viņa dzīvoja viena, turēja mājās divus kaķus, uz balkona audzēja tomātus un nekad neuzdeva jautājumus, uz kuriem cilvēks vēl nebija gatavs atbildēt. Ilze gulēja uz dīvāna mazajā istabā, no rītiem modās no klusi skanoša radio un svaigi vārītas kafijas smaržas. Ar katru dienu viņai kļuva vieglāk elpot.
Pēc tam viņa atrada īres dzīvokli — nelielu, trešajā stāvā vecā ķieģeļu namā, klusā apkaimē. Griesti tur bija augsti, logi plati, bet uz palodzes kāds no iepriekšējiem iemītniekiem bija atstājis podiņu ar pavisam sažuvušu kaktusu. Ilze nopirka svaigu zemi, uzmanīgi pārstādīja augu un nolika to saulainākajā vietā. Pēc nedēļas kaktuss sāka atgūties.
Viņa to uztvēra kā labu zīmi.
Arī darbs tagad viņas dzīvē ieņēma pavisam citu vietu. Tas vairs nebija tikai veids, kā pelnīt naudu svešu ērtību un plānu uzturēšanai. Tas atkal kļuva par viņas pašas lietu. Ilzi pieņēma arhitektu birojā, kurā viņa jau sen bija gribējusi strādāt. Alga bija cienījama, cilvēki — dzīvi, normāli un bez sīkas ļaunprātības. Vadītāja, ap četrdesmit piecus gadus veca sieviete vārdā Inese, pirmajā dienā viņai pateica:
— Pie mums nav nekādas “korporatīvās ģimenes”. Ir darbs un savstarpēja cieņa. Tev tas der?
— Vairāk nekā der, — Ilze atbildēja.
Uz biroju viņa gāja kājām. Ceļš aizņēma kādas divdesmit minūtes — cauri mierīgam skvēram, gar vecām liepām un vasaras kafejnīcām. Vakaros viņa reizēm apstājās, nopirka kafiju līdzņemšanai, apsēdās uz soliņa un vienkārši vēroja garāmgājējus. Tas šķita gandrīz kā greznība — sēdēt tāpat vien, nevienam neko nebūt parādā, bez svešas slotas rokās, bez televizora, kurā skan sveši seriāli, bez sajūtas, ka pašas mājās esi tikai pieciešama iemītniece.
Juridiskā puse atrisinājās trīs mēnešu laikā. Jēkabs visu izdarīja precīzi un tīri: Ilzes daļa tika noformēta atsevišķi, Andris saņēma savu tiesu — ne lielu, toties taisnīgu. Aivars mēģināja iedarboties caur kopīgiem paziņām, taču ātri saprata, ka nav īsti, uz ko spiest. Ilze nekrīt panikā, nekaulējās aiz aizvainojuma un nemeklēja iespēju atriebties. Viņa vienkārši virzījās uz priekšu — mierīgi, soli pa solim, kā cilvēks, kurš lēmumu pieņēmis jau sen.
Sandra atsūtīja viņai ziņu. Garu — uz trim ekrāniem. Tur bija viss: pārmetumi par nepateicību, spriedumi par raksturu un frāze, ka “tādas kā tu beigās paliek vienas un vienas arī nomirst”. Ilze izlasīja, klusi nošņācās un nobloķēja numuru. Bez asarām. Bez scēnām.
Rudenī, kad pilsēta kļuva dzeltena un vēsa, Ilze beidzot izdarīja ko tādu, par ko bija sapņojusi ilgi. Viņa pieteicās ainavu dizaina kursos — ne karjeras dēļ, ne naudas dēļ, bet vienkārši sev. Sestdienās viņa brauca uz mācību centru otrā pilsētas malā, klausījās lekcijas, zīmēja plānus, strīdējās ar pasniedzēju par skaistuma un funkcionalitātes līdzsvaru. Grupā bija dažādi cilvēki — dažāda vecuma, ar atšķirīgām pieredzēm un balsīm. Neviens no viņiem nezināja ne par viņas vīramāti, ne par slotu, ne par Aivaru ar viņa pieklājīgo smaidu.
Tur viņa bija vienkārši Ilze. Un ar to pilnīgi pietika.
Reiz pēc nodarbībām visa grupa aizgāja uz kafejnīcu — trokšņainu vietu ar gariem koka galdiem un uz sienām ar krītu rakstītām frāzēm. Kāds pasūtīja vīnu, kāds tēju, visi runāja reizē, smējās, pārtrauca cits citu un atkal klausījās. Ilze sēdēja galda galā, klausījās svešos stāstos un pēkšņi nodomāja: lūk, tā arī ir dzīve. Ne tā, kuru viņai kāds mēģināja uzdot par pareizo, bet šī — skaļa, mazliet nejauša, dzīva un viņas pašas.
Andris viņai uzrakstīja tikai vienu reizi — oktobrī. Īsi:
“Kā tev iet?”
Ilze kādu brīdi turēja telefonu rokās. Padomāja. Tad atbildēja:
“Labi. Tev?”
Viņš atsūtīja:
“Arī.”
Ar to viss beidzās.
Dzīvokļa jautājumu viņa noslēdza novembrī — atrada nelielu studiju jaunā mājā un paņēma hipotekāro kredītu. Savu. Tikai savu. Bez svešiem vārdiem dokumentos, bez citu cilvēku plāniem un bez smaidiem, aiz kuriem kāds jau sen visu bija sarēķinājis.
Dienā, kad Ilze saņēma atslēgas, viņa aizbrauca uz tukšo dzīvokli, lēnām izstaigāja skanīgās telpas un apstājās pie loga. Lejā bija pagalms, koki, soliņi. Pilnīgi parasts skats. Taču tas bija viņas logs. Viņas skats. Viņas klusums.
Viņa izņēma telefonu un nofotografēja to. Ne tāpēc, lai kādam sūtītu. Ne tāpēc, lai publicētu. Vienkārši saglabāja sev.
Ir brīži, kuri nav jāparāda nevienam. Tos vienkārši izdzīvo — un pēc tam nes sev līdzi kā klusu pierādījumu, ka viss tomēr ir izdevies.