Viņš pats to pārgrieza, rūpīgi sadalīja vienādās šķēlēs un ēda lēni, bez steigas. Ik pa brīdim Imants pacēla acis uz Ilzi, un viņa atkal ieraudzīja to pašu mierīgo smaidu, no kura viņai tagad vēderā savilkās auksts mezgls.
— Kā iekārtojaties? — viņš apvaicājās.
— Labi, — Ilze atbildēja.
— Remontu vēl nedomājat taisīt? — Imants pārlaida skatienu virtuvei, it kā jau domās būtu pārbīdījis sienas un skapīšus. — Te, piemēram, šo sienu varētu nojaukt. Sanāktu plašāk, gaišāk. Man ir pazīstami meistari, varu sarunāt.
— Pagaidām neko tādu neplānojam.
Viņš tikai pamāja. Neapvainojās, neuzstāja, nepārmeta. Vienkārši kaut kur sevī atzīmēja šo atbildi. Imants vispār nekad nespieda tieši. Viņš piedāvāja. Mierīgi, gandrīz tēvišķi, it kā no labas sirds. Taču katrs viņa “varētu” un “es pazīstu cilvēkus” Ilzei arvien vairāk atgādināja mazu ķieģeli sienā, ko viņš pacietīgi mūrēja ap viņas dzīvi, nevienam nerādot ne plānu, ne galarezultātu.
Kad viņš bija aizgājis, Ilze vēl ilgi domāja par to arbūzu. Ne tik daudz par pašu arbūzu, cik par viņa kustībām — pārliecinošām, saimnieciskām, pierastām. It kā tas būtu viņa galds. Viņa nazis. Viņa virtuve. Viņa mājas.
Trešdien Ilze atkal devās pie Jura.
Saruna ievilkās. Viņa jautāja visu, kas bija sakrājies, pat to, ko pašai bija neērti formulēt skaļi. Juris pacietīgi atbildēja, brīžiem piecēlās, šķirstīja mapes, rādīja dokumentu paraugus, atsauces, likuma pantus un precīzas frāzes, kuras vajadzēja lietot. Kad tikšanās beidzās, Ilzei rokās nebija vienkārši jurista konsultācijas pieraksti. Viņai bija rīcības plāns.
Skaidrs, juridiski pārdomāts, bez liekiem žestiem un tukšas drosmes.
Iznākusi no biroju centra, viņa pēkšņi sajuta ko savādu. Tā nebija ne laime, ne atvieglojums. Drīzāk skaidrība, kas atnāk brīdī, kad bailes beidz vadīt tavas kustības un tu beidzot sāc darīt to, kas jādara. Migla it kā pacēlās, un priekšā parādījās ceļš.
Pretējā ielas pusē bija kafejnīca. Ilze iegāja iekšā, pasūtīja espresso un apsēdās pie loga. Aiz stikla turpinājās parasta pilsētas diena: velokurjers aiztraucās garām, jauna sieviete vilka aiz pavadas negribīgu suni, kāds vecs kungs lēni šķirstīja avīzi. Neviens no viņiem nenojauta, ka tepat, pie šī mazā galdiņa, trīsdesmitgadīga sieviete tikko ir pieņēmusi lēmumu par savu nākotni.
Telefons uz galda īsi novibrēja. Andris.
— Kur tu esi? Mamma jautā, vai būsi uz vakariņām?
Ilze kādu brīdi skatījās uz ekrānu. Tad pacēla acis uz ielu. Pēc tam atkal paskatījās telefonā.
— Būšu vēlāk, — viņa uzrakstīja.
Viņa nolika telefonu somā, izdzēra atlikušo kafiju un pēkšņi pavisam mierīgi nodomāja: Sandra var jautāt, cik vien grib. Ilzei tagad bija svarīgākas lietas par svešām vakariņām, kurās viņai jau sen bija iedalīta vieta bez viņas pašas piekrišanas.
Izrakstam no reģistra vajadzēja pienākt pēc divām nedēļām.
Viņa gaidīs.
Izraksts pienāca ceturtdienas rītā — e-pastā. Ilze atvēra vēstuli, vēl guļot gultā, samiegotām acīm šķielēdama ekrāna spožumā. Izlasīja. Tad vēlreiz. Aizvēra pielikumu. Nolika telefonu un kādu minūti gulēja nekustīgi, raugoties griestos.
Aiz loga pilsēta jau bija pamodusies. Pagalmā rūca automašīnas, kaut kur lejā atskanēja balsis, tālumā monotoni dūca zāles pļāvējs. Parasts rīts. Un tomēr — pēdējais rīts šajā dzīvoklī.
Ilze piecēlās, nomazgājās, apģērbās. Virtuvē viņa uzvārīja kafiju. Andris vēl gulēja. Viņš vienmēr gulēja ilgi — līdz desmitiem, līdz vienpadsmitiem, reizēm līdz brīdim, kad viņam piezvanīja mamma.
Ilze stāvēja pie loga ar krūzi abās plaukstās un skatījās pagalmā. Šūpoles. Smilšu kaste. Papele ar nolauztu zaru. Trīs nedēļas viņa bija raudzījusies uz šo skatu un mēģinājusi sev iestāstīt: tas ir mans. Tagad doma bija cita.
Savs nav kvadrātmetri. Savs ir tad, kad neviens nenāk ar svešu slotu, neatver tavus skapjus un neskatās uz tevi kā uz pagaidu darbinieci svešā teritorijā.
Viņa nolika krūzi uz galda, paņēma telefonu un piezvanīja Jurim.
— Dokumenti ir pienākuši, — Ilze sacīja. — Esmu gatava.
Andris pamodās pusvienpadsmitos. Ienāca virtuvē saburzītā T kreklā, žāvādamies un vēl līdz galam nepamodies, taču uzreiz apstājās.
Ilze sēdēja pie galda. Viņai priekšā gulēja mape ar papīriem.
— Kas tas ir? — viņš jautāja.
— Apsēdies, — viņa mierīgi teica. — Mums jāparunā.
Ilze runāja īsi un skaidri. Bez raudāšanas, bez histērijas, bez izrādes, kuru viņš, iespējams, bija gaidījis. Viņa paskaidroja: dzīvoklis iegādāts par viņas līdzekļiem, to apliecina dokumenti, viņas daļa ir juridiski aizsargāta. Pieteikums par mantas sadali jau ir sagatavots un iesniegts. Jurists ar šo lietu strādā.
Andris klausījās ar seju, kāda cilvēkam mēdz būt tad, kad pēkšņi visi apkārt sāk runāt nepazīstamā valodā.
— Ilz… pagaidi. Tas nozīmē, ka tu aizej?
— Jā.
— Bet… kāpēc? Mammas dēļ?
Viņa paskatījās uz viņu. Uz cilvēku, ar kuru bija nodzīvojusi divus gadus. Uz cilvēku, kuru reiz bija mīlējusi — vai vismaz bija ticējusi, ka mīl. Viņš nebija slikts. Vienkārši pilnīgi svešs.
— Ne tikai tavas mammas dēļ, Andri.
Viņa roka pastiepās pēc telefona. Protams, lai zvanītu Sandrai. Ilze negaidīja, kas notiks tālāk. Viņa paņēma somu, ko bija sakravājusi jau iepriekšējā naktī, kamēr Andris gulēja, un izgāja no dzīvokļa.
Sandra atskrēja pēc četrdesmit minūtēm — Ilze to vēlāk uzzināja no kaimiņienes, ar kuru jau bija paspējusi sadraudzēties. Kaimiņiene pastāstīja, ka Sandra kāpņu telpā kliegusi.