Ka “tā meitene visu bija izrēķinājusi jau no pirmās dienas”, ka “kārtīgi cilvēki tā nerīkojas” un ka “Andris ir pārāk labsirdīgs, tāpēc viņu tik viegli apvest ap stūri”.
Imants balsi necēla. Viņš piezvanīja pats — pieklājīgi, mierīgi, gandrīz kā sens paziņa. Sacīja, ka jebkuru situāciju varot atrisināt sarunās. Ka ģimene nozīmējot spēju piekāpties. Ka viņš esot gatavs visu apspriest.
— Man nav, ko apspriest, — Ilze atbildēja. — Visu labu.
Un pārtrauca sarunu.
Pirmās divas nedēļas viņa apmetās pie tantes Baibas — mammas māsas. Baiba bija vientuļa sieviete ap sešdesmit, viņas dzīvoklī saimniekoja divi kaķi, uz balkona zaļoja tomātu stādi, un viņa prata neuzdot jautājumus, uz kuriem cilvēks vēl nav gatavs atbildēt. Ilze gulēja uz dīvāna mazajā istabā, no rītiem modās, dzirdot radio balsis virtuvē un sajūtot svaigi vārītas kafijas smaržu. Ar katru dienu krūtīs kļuva mazliet vieglāk. It kā gaisu pēkšņi būtu kļuvis vairāk.
Pēc tam viņa atrada īres dzīvokli. Nelielu, trešajā stāvā, vecā ķieģeļu mājā klusā rajonā. Tur bija augsti griesti, plati logi un palodze, uz kuras kāds iepriekšējais iemītnieks bija atstājis podiņu ar pavisam sakaltušu kaktusu. Ilze nopirka svaigu zemi, uzmanīgi pārstādīja augu un nolika to tur, kur visvairāk tika saule. Pēc nedēļas kaktuss sāka atgūties.
Viņa to uztvēra kā zīmi. Labu zīmi.
Darbs tagad viņai nozīmēja pavisam ko citu. Ne vairs ienākumus, ar kuriem uzturēt svešu komfortu, bet savu ceļu, savu izvēli un savu spēku. Viņu pieņēma arhitektu birojā, kurā Ilze jau sen bija vēlējusies strādāt. Alga bija cienījama, kolēģi — dzīvi, asprātīgi un bez indīguma. Pirmajā dienā vadītāja, aptuveni četrdesmit piecus gadus vecā Inese, paskatījās uz viņu pāri brillēm un pateica:
— Pie mums nav nekādas “korporatīvās ģimenes”. Ir darbs, atbildība un savstarpēja cieņa. Tev tas der?
— Vairāk nekā der, — Ilze atteica.
Uz darbu viņa gāja kājām. Ceļš aizņēma kādas divdesmit minūtes — cauri mierīgam skvēram, gar vecām liepām un vasaras kafejnīcām, kur no rītiem vēl tikai tika iznesti krēsli. Vakaros viņa reizēm nopirka kafiju līdzi ņemšanai, apsēdās uz soliņa un vienkārši vēroja garāmgājējus. Tas šķita gandrīz kā greznība — sēdēt bez steigas, nevienam neko nepaskaidrot, nevienam neko nebūt parādā. Bez svešas grīdas lupatas rokās, bez televizora, kurā skanēja sveši seriāli, bez sajūtas, ka pašas mājās viņa ir tikai paciesta viešņa.
Juridiskā puse nokārtojās pēc trim mēnešiem. Juris visu izdarīja precīzi un tīri: Ilzes daļa tika oficiāli nodalīta, Andris saņēma savu — nelielu, taču godīgu. Imants vēl mēģināja iedarboties caur kopīgiem paziņām, tomēr diezgan ātri saprata, ka nav, aiz kā aizķerties. Ilze neļāvās panikai, nekaulējās aiz aizvainojuma un nemeklēja iespēju atriebties. Viņa vienkārši soli pa solim darīja to, ko bija nolēmusi. Klusi, kārtīgi, neatlaidīgi — kā cilvēks, kurš vairs neatgriežas pie vecajiem lēmumiem.
Sandra viņai atsūtīja ziņu. Garu — tādu, kas aizņēma trīs telefona ekrānus. Par nepateicību. Par sabojātu ģimeni. Par to, ka “tādas kā tu beigās nomirst vienas”. Ilze izlasīja līdz galam, īsi iesmējās caur degunu un nobloķēja numuru.
Bez asarām. Bez skaidrošanās. Bez izrādes.
Kad pienāca rudens un pilsēta kļuva dzeltena, mitra un vēsa, Ilze beidzot izdarīja kaut ko tādu, par ko bija domājusi gadiem. Viņa pierakstījās ainavu dizaina kursos. Ne karjeras dēļ, ne peļņas dēļ, ne tāpēc, ka kāds to prasītu. Vienkārši sev. Sestdienās viņa brauca uz mācību centru otrā pilsētas malā, klausījās lekcijas, zīmēja plānus, strīdējās ar pasniedzēju par to, vai skaistums drīkst būt svarīgāks par funkcionalitāti. Grupā bija dažādi cilvēki — jauni, pusmūžā, pavisam sirmi, katrs ar savu pagātni un iemeslu tur atrasties. Neviens neko nezināja par viņas bijušo vīramāti, par slotu, par Imantu un viņa gludo smaidu.
Tur viņa bija tikai Ilze.
Un izrādījās, ka ar to pilnīgi pietiek.
Kādu dienu pēc nodarbībām visa grupa aizgāja uz kafejnīcu. Tā bija skaļa vieta ar gariem koka galdiem, krīta uzrakstiem uz sienām un trauku šķindoņu aiz letes. Kāds pasūtīja vīnu, kāds — tēju, sarunas pārklājās cita citai, cilvēki smējās, pārrunāja projektus un stāstīja visādus dzīves atgadījumus. Ilze sēdēja galda galā, klausījās svešās balsīs un pēkšņi nodomāja: lūk, tā arī ir dzīve. Ne tā, kuru viņai centās pasniegt kā vienīgo pareizo. Ne tā, kur jāpacieš un jāpielāgojas, lai tikai kāds būtu apmierināts. Šī — nedaudz trokšņaina, nejauša, īsta un viņai piederoša.
Andris uzrakstīja vienreiz. Oktobrī. Īsi:
“Kā tev klājas?”
Ilze kādu brīdi turēja telefonu rokās. Ne no sāpēm. Drīzāk no pārsteiguma, cik maz viņā palicis no agrākās vēlmes kaut ko pierādīt.
Tad viņa atbildēja:
“Labi. Un tev?”
Pēc dažām minūtēm pienāca viņa ziņa:
“Arī labi.”
Ar to viss beidzās.
Dzīvokļa jautājumu Ilze noslēdza novembrī. Viņa atrada nelielu studijas tipa dzīvokli jaunā mājā un paņēma hipotekāro kredītu. Savu. Tikai savu. Bez citu cilvēku uzvārdiem dokumentos, bez svešiem plāniem, bez laipniem smaidiem, aiz kuriem jau sen viss sarēķināts.
Dienā, kad viņai izsniedza atslēgas, Ilze aizbrauca uz tukšo dzīvokli viena. Atvēra durvis, iegāja iekšā un lēni izstaigāja telpu, kur soļi atbalsojās pret plikajām sienām. Pie loga viņa apstājās ilgāk. Lejā bija pagalms, koki, soliņi, parasts skats bez nekā īpaša.
Tomēr tas bija viņas logs. Viņas pagalms. Viņas klusums.
Ilze izņēma telefonu un nofotografēja skatu. Nevis tāpēc, lai kādam nosūtītu vai publicētu. Viņa vienkārši saglabāja attēlu sev.
Daži brīži nav domāti citu acīm. Tos nevajag izskaidrot, izrādīt vai pierādīt. Tos vienkārši izdzīvo — un pēc tam nes sevī kā klusu apliecinājumu, ka viss ir izdevies.