Imants pasmaidīja.
— Nu jā, protams. Tieši tā.
Šajā smaidā bija kaut kas pārāk kluss un apmierināts. Ne skaļš triumfs, ne atklāta ļaunprātība, bet mierīga pārliecība, kas Ilzei neļāva tajā naktī aizmigt. Vēlāk, kad Andris jau gulēja, viņa izņēma no mapes visus dokumentus, aiznesa tos uz virtuvi un izklāja uz galda citu pēc cita. Lasīja lēnām, tad atkal atgriezās pie iepriekšējām lapām, salīdzināja datumus, parakstus, formulējumus. Pēc tam atvēra Zemesgrāmatas datubāzi un ilgi sēdēja pie ekrāna, gandrīz nekustēdamās.
Viss bija likumīgi. Neviens komats nebija ielikts nepareizā vietā, neviens papīrs neizskatījās aizdomīgs. Tieši tas viņu arī satrieca visvairāk. Nevis kāda kļūda vai krāpšana, bet pretēji — viss bija sakārtots tik kārtīgi, tik apdomīgi un tīri, ka Ilze pēkšņi saprata: šeit nav nejaušību. Šeit ir bijis plāns. No paša sākuma. Un Imanta smaids nebija vienkārši vīratēva labvēlība par dēla jauno dzīvesvietu.
Tas bija cilvēka smaids, kurš jau sen visu bija izrēķinājis.
Nākamajā dienā Ilze pierakstījās pie jurista. Ne pie draudzenes paziņas, ne pie kāda “uzticama cilvēka”, kuru ieteiktu radinieki, bet pie pilnīgi sveša speciālista, kuru atrada internetā pēc atsauksmēm. Viņa izvēlējās biroju pilsētas otrā galā — lietišķā centrā, kur neviens viņu nepazītu un neviens vēlāk nejauši neko neatstāstītu Sandrai.
Viņai vajadzēja saprast tikai vienu — no kā tieši viņai jābaidās.
Kamēr mikroautobuss veda viņu cauri sakarsušajām ielām, Ilze skatījās pa logu uz izplūdušajām māju fasādēm un domāja par rītu. Sandra atkal bija zvanījusi. Paziņoja, ka sestdien atbraukšot, jo gribot “palīdzēt pie tīrīšanas”. Nevis pajautāja, vai tas ir ērti. Nevis piedāvāja. Vienkārši pateica. Un Andris, protams, atbildēja: jā, mammu, brauc.
Ilzei nepavaicājot.
Kā jau vienmēr.
Jurists izrādījās diezgan jauns — ap trīsdesmit pieciem gadiem. Ar brillēm, koptu bārdu un ieradumu runāt īsi, bez liekām ievadfrāzēm. Viņu sauca Juris. Kabinets nebija liels, toties atstāja nopietnu iespaidu: gar sienām līdz pašiem griestiem stiepās plaukti ar mapēm, bet uz galda atradās tikai klēpjdators un glāze ūdens.
Ilze nolika viņam priekšā dokumentu kopijas.
Juris tās pārskatīja klusēdams. Reizēm ar zīmuli kaut ko pierakstīja uz lapas malas, reizēm apstājās pie kāda punkta un pārlasīja vēlreiz. Beigās viņš noņēma brilles un paberzēja deguna sakni.
— Tātad nauda bija jūsu personīgie līdzekļi? Uzkrāti pirms laulības?
— Jā, — Ilze atbildēja. — Krāju trīs gadus.
— Pierādījumi ir? Konta izraksti, pārskaitījumi?
— Ir viss.
Viņš lēni pamāja ar galvu. Ne pārāk emocionāli, bet viņa žestā bija redzams apstiprinājums.
— Tad jūsu pozīcija ir laba. Pat ļoti laba. Tikai rīkoties vajag tagad, nevis tad, kad situācija jau būs saasinājusies. Vēlāk būs daudz grūtāk.
Mājup Ilze devās pa citu ceļu. Viņa izkāpa agrāk un gāja kājām cauri parkam, lai gan karstums spieda pie zemes un gaiss šķita biezs kā silts stikls. Viņai vajadzēja kustēties. Vajadzēja elpot un domāt. Liepas gar aleju smaržoja smagi, gandrīz saldi. Kaut kur tālāk klaigāja bērni, visi soliņi bija aizņemti, cilvēki sēdēja ar saldējumiem, somām, telefoniem rokās. Parasta vasaras diena. Parasta pilsēta. Bet Ilzei iekšienē kaut kas lēnām mainījās — it kā istabā, kur gadiem viss stāvējis nepareizi, beidzot kāds sāktu pārbīdīt mēbeles tā, lai tajā varētu dzīvot.
Viņa nebija dusmīga. Tieši tas viņu pašu pārsteidza. Dusmas nebija atnākušas. To vietā bija skaidrība.
Sestdiena pienāca kopā ar Sandru. Viņa parādījās pusvienpadsmitos, rokā turēdama lielu somu, no kuras ārā rēgojās grīdas mazgājamā birste. Tieši tā — sava birste, atnesta no mājām. It kā Ilzes dzīvoklī esošā būtu nederīga pat skatam.
— Atbraucu palīdzēt, — Sandra paziņoja jau slieksnī un pagāja Ilzei garām tā, it kā viņa būtu mēteļu pakaramais, nevis šī dzīvokļa saimniece.
Andris izgāja pretī mātei gaitenī, uzreiz atplauka smaidā un paņēma somu.
— Mammu, nu kāpēc tev bija jāstiepj līdzi vēl arī birste?
— Tāpēc, ka jums te nav birste, bet tikai tās nosaukums, — Sandra asi noteica un aizsoļoja uz virtuvi.
Ilze stāvēja viesistabā un vēroja šo izrādi no malas. Mierīgi. Pēdējās dienās viņa ļoti centās saglabāt mieru, jo bija sapratusi vienkāršu lietu: tiklīdz viņa nereaģē, viņi sāk nervozēt. Viņiem bija vajadzīga viņas aizvainotā seja, strīds, asaras vai skaidrošanās. Bez tā visa viņi izskatījās pēc aktieriem uz skatuves, kur zāle ir tukša.
Sandras “palīdzība” izpaudās ļoti savdabīgi. Viņa staigāja pa dzīvokli un skaļi komentēja visu, kas trāpījās acīs: aizkari neesot piemēroti, trauki salikti bez jebkādas loģikas, ledusskapī “vējš svilpojot”. Pašu birsti viņa paņēma rokās tikai vienu reizi un noturēja tieši kādas trīs minūtes. Pēc tam paziņoja, ka ir piekususi, un iekārtojās uz dīvāna skatīties seriālu.
— Ilze, tu varētu izsūkt paklājus, — viņa sacīja, gulēdama gandrīz horizontāli.
— Biju domājusi to izdarīt svētdien, — Ilze mierīgi atbildēja.
— Nu gan kārtība, — Sandra nopūtās, skatīdamās griestos. — Andri, tu redzi, kā viņa attiecas pret mājām?
Andris tajā brīdī sēdēja blakus mātei un skatījās to pašu seriālu.
— Mammu, viss ir normāli.
— Normāli! — Sandra piecēlās uz elkoņa. — Dēliņ, tu vienkārši neko nepamani, jo esi pieradis. Vīrieši vispār tādas lietas neredz. Es gan tādos putekļos nesēdētu.
Ilze izgāja uz balkona. Kādu brīdi viņa stāvēja klusumā un skatījās uz jumtiem. Tālumā pa sliedēm aizdārdēja tramvajs, pagriezienā īsi nodžinkstēdams. Debesis bija bālas un karstuma izbalinātas — jūlija debesis bez neviena mākoņa, gludas kā tikko izgludināts palags.
Vēl pavisam mazliet, viņa sev pateica. Vēl tikai mazliet.
Imants ieradās svētdienas vakarā — kā parasti, klusi un gandrīz nemanāmi, bez iepriekšēja zvana. Viņš atnesa arbūzu un apsēdās pie galda.