— Paklausies, mīļā, — Sandra noteica tādā balsī, kādā parasti nerunā ar vedeklu, bet ar apkopēju, kuru tūlīt grasās atlaist. — Šajā mājā tu neesi nekas. Ieņem to galvā vienreiz un uz visiem laikiem.
Ilze neatbildēja. Viņa stāvēja savas jaunās dzīvojamās istabas vidū — tajā pašā dzīvoklī, kurā viņi ar Andri bija ievākušies tikai pirms trim nedēļām, — un klusējot vēroja vīramāti. Skatījās uz viņas krāsotajiem mahagonija toņa matiem, uz halātu ar pāviem, ko Sandra bija uzvilkusi jau no paša rīta, ierodoties bez mazākā brīdinājuma. Uz smagnējiem pirkstiem, kas bija apkrauti ar gredzeniem. Sandra atradās svešā virtuvē un lūkojās apkārt ar tādu pašpārliecinātu izteiksmi, it kā pēc ilgas prombūtnes būtu atgriezusies pati saimniece.
— Andri! — vīramāte iesaucās. Ne skaļi, bet tieši tā — pavēloši un noguruši, kā sauc suni, kuram jāpaklausa bez ierunām. — Andri, nāc šurp!
Andris atnāca. Viņš vienmēr atsaucās uz šo balsi — ātri, ar viegli vainīgu sejas izteiksmi, mazliet salīcis plecos. Trīsdesmit divus gadus vecs vīrietis, bet istabā, kur stāvēja māte, viņš ienāca kā skolnieks direktora kabinetā.
— Mamma atbraukusi, — viņš paziņoja Ilzei, it kā viņa pati to nebūtu pamanījusi.
— Redzu, — Ilze īsi atbildēja.
Tā arī viss sākās.
Dzīvokli viņi pirka kopā — Ilzes nauda un Andra solījumi. Trīs gadus viņa bija atlikusi no savas algas būvniecības uzņēmumā, kur strādāja par menedžeri, atsakoties gandrīz no visa: no jaunām drēbēm, no braucieniem, no kārtīga ēdiena. Krāja tā, kā cilvēki krāj kaut kam patiesi svarīgam, kaut kam īstam un savam. Andris pirkumā piedalījās citādi — viņš ļoti vēlējās dzīvot tieši šajā rajonā, tieši šajā stāvā un tieši ar šādu plānojumu. Arī viedoklis taču ir vērtīgs ieguldījums, vai ne?
Darījuma dienā pie notāra parādījās vīratēvs Imants. Viņš ienāca uzvalkā, ar mapi rokā un ar tādu smaidu, kāds mēdz būt cilvēkam, kurš zina kaut ko tādu, ko pārējie vēl nenojauš. Ilzei viņš roku paspieda mazliet ilgāk, nekā būtu pieklājīgi.
— Malacis, — viņš sacīja. — Pareizi dari, ka ieguldi ģimenē.
Tobrīd Ilze nesaprata, kāpēc no šiem vārdiem viņai kļuva neomulīgi. Vēlāk saprata.
Tā gada vasara bija smacīga un lipīga. Jūlijs uzgūlās pilsētai kā smaga sega, un nelielajā piektā stāva dzīvoklī bez kondicioniera gaiss šķita gandrīz nekustīgs. Naktīs Ilze vēra vaļā logus, klausījās, kā kaut kur lejā signalizē automašīnas, un domāja: nu lūk, tagad sākusies dzīve. Īstā. Pašas.
Sandra tagad ieradās bieži. Bez zvana, bez iepriekšējas vienošanās — vienkārši durvju zvans, un viņa jau stāv priekšnamā, novelk kurpes, skatās apkārt ar tādu seju, it kā meklētu, pie kā piekasīties.
— Te ir putekļi, — viņa mēdza teikt, novelkot ar pirkstu pāri plauktam. — Ilze, tu tiešām to neredzi?
— Redzu, — Ilze atbildēja. — Brīvdienās sakopšu.
— Brīvdienās! — Sandra īsi, nepatīkami iesmējās. — Nu, nu.
Pati viņa, protams, nedarīja pilnīgi neko. Apsēdās uz dīvāna, ieslēdza televizoru, palūdza tēju un ar uzrauga skatienu vēroja, kā Ilze pārvietojas pa dzīvokli. Andris šādos brīžos kaut kur pazuda. Te pēkšņi viņam steidzami vajadzēja aiziet uz veikalu, te kāds zvanīja darba jautājumā, te viņš vienkārši ieslīdēja citā istabā un uzlika austiņas.
— Andri, — kādā vakarā, kad viņa māte beidzot bija aizbraukusi, Ilze sacīja. — Mēs varam parunāt?
— Nu, runā, — viņš atsaucās, neatraujot acis no telefona.
— Paskaties uz mani.
Viņš pacēla skatienu. Acis bija nogurušas, mazliet vainīgas, un aiz šīs vainas tik skaidri rēgojās pierasta pakļāvība, ka Ilzei pēkšņi kļuva viņa gandrīz žēl. Viņš nebija ļauns. Vienkārši… veidots no cita materiāla. No tāda, ko visu mūžu bija mīcījusi viņa māte.
— Viņa nevar nākt pie mums katru otro dienu, — Ilze mierīgi sacīja.
— Viņai pietrūkst manis.
— Andri.
— Ilz, nu viņa taču to nedara aiz ļauna prāta.
Ilze vairs nestrīdējās. Viņa jau bija sākusi saprast: ar Andri var runāt, cik vien ilgi gribi, bet tas ir kā sarunāties ar sienu, kurai ir ausis un pat līdzjūtīga sejas izteiksme. Tomēr siena paliek siena.
Patiesais notiekošā mērogs viņai atklājās pavisam nejauši.
Kādā vakarā vīratēvs Imants iegriezās “tāpat vien” — rets viesis, kurš parasti turējās ēnā. Viņš apsēdās pie galda, izdzēra kafiju, parunāja par nekustamo īpašumu cenām. Runāja mierīgi, pamatīgi, ar pārdomātām pauzēm — kā cilvēks, kurš prot gaidīt.
— Tu, Ilzīt, pareizi izdarīji, ka visu noformēji uz Andra vārda, — viņš pēkšņi noteica. — Ģimene tomēr balstās uz uzticēšanos.
— Dzīvoklis ir noformēts uz mums abiem, — sacīja Ilze.