— Es redzu, ka tas ir konta izraksts, — Inese asi noteica.
— Tad paskaties trešajā lapā.
Vīramāte pat nepieskārās papīriem.
— Kādēļ?
— Tāpēc es tos arī atnesu.
Istabā uz brīdi iestājās tāds klusums, ka bija dzirdama tikai sienas pulksteņa vienmērīgā tikšķēšana.
Beigās Inese tomēr pievilka lapas sev tuvāk.
Viņas skatiens apstājās pie vienas konkrētas rindas.
Nākamajā mirklī viņa strauji aizvēra dokumentus.
— Par to mēs nerunāsim šeit.
— Runāsim gan, — Jānis atbildēja. — Un tieši šeit.
— Vai kāds man beidzot var paskaidrot, kas notiek? — es neizturēju.
Tikai tad Jānis paskatījās uz mani.
Viņš izskatījās noguris. Nevis dusmīgs, bet iztukšots, it kā šo sarunu būtu nesis sevī pārāk ilgi.
— Pirms trim nedēļām no bankas saņēmu paziņojumu par kādu vecu krājkontu.
— Kādu krājkontu?
— Tādu, ko man savulaik bija atvēris tēvs.
Inese tūlīt iejaucās:
— Jāni, pietiek. Nevajag to tagad.
— Vajag.
Jāņa tēvs Andris bija miris pirms četriem gadiem. Viņš bija kluss cilvēks, visu mūžu strādājis par elektriķi, un ģimenes strīdu brīžos parasti izvēlējās iziet dārzā, nevis nostāties kāda pusē.
Es viņu pazinu tikai sešus gadus.
Par viņu zināju vien to, ka viņam patika visu pierakstīt. Pirkumu sarakstus, mašīnas remontus, zāļu nosaukumus, pat degvielas izdevumus braucieniem uz Jūrmalu.
Jānis ar pirkstu pieskārās izrakstam.
— Tēvs 2008. gadā man atvēra uzkrājumu kontu. Tur nebija nekādas bagātības. Sākumā viņš katru mēnesi ieskaitīja ap piecdesmit, septiņdesmit eiro, vēlāk vairāk. Teica, ka kādreiz tas var noderēt dzīvoklim vai bērnam.
— Kāpēc es par to neko nezināju? — es klusi pajautāju.
— Es pats ilgu laiku nezināju.
Inese piecēlās.
— Es gribu kafiju.
— Mammu, apsēdies.
— Ar mani tādā tonī nerunā.
— Tad kādā tonī man ar tevi būtu jārunā?
Es sastingusi skatījos uz viņu.
Jānis nekad nebija runājis ar māti šādi.
Inese lēnām atgriezās krēslā.
— Tas konts jau sen tika slēgts, — viņa sacīja.
— Jā. 2019. gadā.
— Tad par ko vispār ir runa?
— Par to, kur palika nauda.
Ineses lūpas savilkās šaurā līnijā.
Jānis pagrieza izrakstu tā, lai arī es varētu redzēt.
Lapā bija norādīti vairāki seni pārskaitījumi.
Pie vienas rindas ar biezu pildspalvu bija apvilkta summa:
ap 12 000 eiro.
Saņēmējs: I. K.
Ineses pilnais vārds bija Inese Kalniņa.
— Tas… tika pārskaitīts tev? — es jautāju.
Viņa neatbildēja.
Atbildēja Jānis.
— Jā.
— Kāpēc?
— Tieši to es arī gribu saprast.
Inese papurināja galvu.
— Mēs ar tavu tēvu to jau simtreiz pārrunājām.
— Es neko neesmu pārrunājis.
— Tu toreiz biji jauns.
— Man bija trīsdesmit.
— Tam nav nozīmes.
— Tēvs vairāk nekā desmit gadus krāja naudu man. Un tad īsi pirms tam, kad mēs ar Ilzi pirkām dzīvokli, gandrīz viss uzkrājums tika pārskaitīts tev.
— Nevis “tika pārskaitīts”. To izdarīja tavs tēvs.
— Pēc tava lūguma.
Inese pagriezās pret mani.
— Redzi? Tāpēc tev nevajadzēja jaukties visās lietās.
— Es neesmu pateikusi ne vārda.
— Toties tavā dēļ viņš tagad rok ārā šīs vecās lietas.
Jānis ar plaukstu uzsita pa galdu.
Ne pārāk spēcīgi, tomēr pietiekami, lai šķīvji viegli nodžinkstētu.
— Neuzvel to viņai.
Inese apklusa.
— Pēdējās trīs nedēļas es pats visu pārbaudu, — Jānis turpināja. — Zvanīju uz banku. Atradu tēva vecos papīrus. Runāju arī ar Sandru.
— Ar Sandru? — es pārjautāju.
Tieši tad Ineses seja mainījās pa īstam.
— Ko viņa tev pateica? — viņa steigšus noprasīja.
Jānis atlaidās krēslā.
— To, ko tu nekad neesi spējusi pateikt.
Izrādījās, ka Inese šo naudu nebija iztērējusi tieši sev.
Vismaz ne tiešā veidā.
2019. gada pavasarī Sandras pirmais skaistumkopšanas salons nonāca nopietnās grūtībās. Viņa kavēja telpu īri, bija parādā diviem piegādātājiem un vēl bija aizņēmusies naudu no kāda paziņas.
Kopumā trūka gandrīz divpadsmit tūkstošu eiro.
Inese par to zināja.
To zināja arī Andris.
Bet Sandra paniski baidījās, ka Jānis visu uzzinās, jo viņš viņai jau iepriekš divreiz bija palīdzējis.
Tāpēc Inese pateica vīram, ka šoreiz jāizmanto Jānim paredzētie uzkrājumi.