– Vai tētis tam vispār piekrita? – es pajautāju.
Jānis tikai paraustīja plecus.
– Tieši šī daļa ir vissarežģītākā.
Inese strauji pacēla galvu.
– Nevajag tagad izlikties, it kā es būtu kaut ko nozagusi!
– Tad kā man to nosaukt?
– Tavs tēvs arī visu zināja!
– Jā. Tikai es atradu viņa vēstuli.
Inese sastinga.
Tajā brīdī man šķita, ka nekas smagāks vairs nevar atklāties.
Es kļūdījos.
Jānis no somas izņēma vecu, iedzeltējušu aploksni.
– Tā bija garāžā, starp seniem apdrošināšanas papīriem.
Inese piecēlās no krēsla.
– Dod man to.
– Nē.
– Tā bija tava tēva vēstule.
– Viņš to rakstīja man.
Jānis atvēra aploksni.
Vēstule bija īsa.
Andris tajā bija uzrakstījis, ka Inese “atkal mēģina sakārtot Sandras problēmas” un ka viņš beigās piekritis, jo baidījies, ka meita pazaudēs darbu un sabruks pavisam.
Tur bija minēts arī tas, ka Jāņa nauda tiek izmantota tikai uz laiku un Sandra visu atmaksās pa daļām.
Taču pēdējais teikums bija vissvarīgākais:
“Ja es pats vairs nepaspēšu šo lietu sakārtot, tev tas ir jāzina, jo šī nauda pieder tev.”
Jānis nolika lapu uz galda.
– Sandra naudu atdeva.
Inese paskatījās vispirms uz mani, tad uz viņu.
– Ko?
– Līdz 2021. gada beigām viņa atmaksāja visu summu.
– Tā nav taisnība.
– Ir gan.
– Man viņa neko tādu noteikti nav pārskaitījusi.
– Ne jau tev.
Uz galda parādījās vēl viens konta izraksts.
Šoreiz no Sandras bankas konta.
Katru mēnesi pārskaitījumi apmēram divsimt piecdesmit līdz trīssimt piecdesmit eiro apmērā. Kopā vairāk nekā piecdesmit maksājumu.
Taču saņēmējs nebija Jānis.
Saņēmējs bija Andris.
– Nauda gāja uz tēva kontu, – Jānis paskaidroja. – Sandra sāka maksāt vēl pirms viņš nomira. Pēc tam šo kontu mantoja mamma.
Ineses balss kļuva gandrīz nedzirdama.
– Es nezināju, ka tā ir tā nauda.
– Sandra katra maksājuma mērķī bija ierakstījusi “parāds”.
– Uz to kontu man ienāca dažādas summas.
– Tu zināji.
– Es neatcerējos.
– Mammu.
– Es tiešām neatcerējos!
Jānis paņēma telefonu.
– Sandra man parādīja jūsu saraksti.
Inese aizvēra acis.
Un tad es sapratu, ka stāsts vēl nebūt nav galā.
Pirms diviem gadiem starp Sandru un Inesi bija notikusi diezgan gara ziņu apmaiņa.
Sandra bija rakstījusi:
“Es gandrīz pilnībā esmu atdevusi Jāņa naudu. Kad tu viņam pateiksi?”
Ineses atbilde bija:
“Nav vajadzības visu jaukt. Viņš tāpat par to neko nezina.”
Sandra bija iebildusi:
“Bet tā taču ir viņa nauda.”
Inese bija atbildējusi:
“Tagad tā jau ir ģimenes nauda. Viņam nekā netrūkst.”
Kopumā atpakaļ bija ienākuši gandrīz divpadsmit tūkstoši eiro.
Un šo summu Inese pēdējo gadu laikā bija izmantojusi dažādām vajadzībām.
Sandras otrā salona drošības naudai.
Lietotai automašīnai.
Atpūtai Jūrmalā.
Un tas, kas mani satrieca visvairāk, — pagājušajā gadā aptuveni pusotrs tūkstotis eiro tika iedots Jāņa brālēnam dzīvokļa remontam.
– Tātad, – es klusi noteicu, – tu gadiem esi dalījusi Jāņa naudu tā, it kā tā piederētu tev.
– Es neko nedalīju.
– Kā tad to pareizi saukt?
– Es palīdzēju ģimenei.
Jānis iesmējās.
Tie nebija priecīgi smiekli.
– Un tagad tu gribēji pārvaldīt arī Ilzes algu.
Inese paskatījās uz mani.
Tajā sekundē es pirmo reizi viņas sejā ieraudzīju īstu kaunu.
Bet tikai uz mirkli.
– Es nesapratu, ka jūs uz to skatīsieties šādi.
– Un kā vēl uz to var skatīties? – es jautāju.
– Jūs, jaunie, tagad visu šķirat. Katram savs konts, sava nauda. Manā laikā tā nebija.
– Arī tavā laikā nebija normāli tērēt cita cilvēka naudu bez viņa atļaujas.
Inese piecēlās.
– Tad es iešu mājās.
Jānis viņu neapturēja.
Tomēr, kad viņa jau bija pie durvīm, viņš viņu uzrunāja.
– Mammu.
Inese pagriezās.
– Atlikušo naudu es gribu saņemt atpakaļ.
– Kādu atlikušo?
– Pēc Sandras teiktā, vēl vajadzētu būt apmēram trīs tūkstošiem eiro.
– Man nav tādas naudas.
– Tev ir trīs mēneši.
– Jāni!
– Tā nebija dāvana.
– Es esmu tava māte.
– Tieši tāpēc tas ir vēl sliktāk.
Inese aizcirta durvis sev aiz muguras.
Nākamā nedēļa bija briesmīga.