— Sākot ar šodienu, ar tavu algu rīkošos es.
Inese to pateica svētdienas pēcpusdienā pie mūsu pusdienu galda tik mierīgi un pašsaprotami, it kā būtu paziņojusi, ka ledusskapī beidzies piens.
Dakšiņa manā rokā sastinga pusceļā.
Mans vīrs Jānis sēdēja man līdzās un vairākas sekundes neizdvesa ne vārda. Viņa māte atradās mums pretī un turpināja griezt šķēlēs pašas cepto riekstu ruleti, lai gan bija jau oktobra beigas un neviens viņai nebija lūdzis neko cept.
— Ko, lūdzu? — es beidzot pārjautāju.
Inese nolika nazi uz šķīvja malas.
Viņai bija sešdesmit viens gads, kastaņbrūnie mati vienmēr izžāvēti nevainojamā frizūrā, blūze izgludināta bez vienas krokas pat tad, ja viņa tikai uz brīdi ieskrēja pie mums. Mēs ar Jāni dzīvojām trīsistabu dzīvoklī vienā no jaunajiem Jelgavas dzīvojamo māju kvartāliem, bet Inese — Pārlielupē, nepilnu desmit minūšu brauciena attālumā.
— Es teicu, ka ar šo pietiek, — viņa turpināja. — Jūs abi pelnāt normāli, bet es visu laiku dzirdu vienu un to pašu: tam tagad netērēsiet, šim krājat, to nopirksiet nākamajā mēnesī. Kādam beidzot ir jāievieš kārtība.
Sākumā man šķita, ka tas ir neveikls joks.
Tad es paskatījos uz Jāņa seju.
Viņš nesmaidīja.
— Inese, — es lēni noteicu, — manai algai ar jums nav nekāda sakara.
— Es jau zināju, ka tu tā atbildēsi.
— Tāpēc, ka tā ir patiesība.
— Nē, dārgā. Patiesība ir tāda, ka mans dēls jau vienpadsmit gadus strādā tajā uzņēmumā, raujas virsstundās, braukā komandējumos, visu nokārto, bet tu…
— Mammu, — Jānis viņu pārtrauca.
— Ļauj man pateikt līdz galam.
Viņas balss nebija skaļa, un tieši tādēļ visa šī saruna kļuva vēl nepatīkamāka.
— Bet tu katru mēnesi mierīgi saņem sev glītu algu, un tiklīdz jāparunā par palīdzību ģimenei, tev pēkšņi vienmēr atrodas kāds attaisnojums.
Tajā brīdī es sapratu, par ko īsti ir runa.
Trīs dienas iepriekš Inese bija piezvanījusi Jānim un pajautājusi, vai mēs nevarētu aizdot viņa māsai Sandrai piecus tūkstošus eiro.
Sandrai bija četrdesmit. Viņa bija šķīrusies, īrēja nelielu kosmētikas salonu Jelgavas centrā un pēdējo sešu gadu laikā vismaz trīsreiz bija nonākusi situācijā, kad viņai “tikai uz laiku” vajadzēja naudu.
Vienreiz tie bija apmēram tūkstotis eiro.
Citā reizē — divi tūkstoši.
Un reiz viņa pat gribēja, lai patēriņa kredīts tiktu noformēts uz Jāņa vārda.
Tovakar es vīram pateicu tikai vienu:
— Ja tu gribi viņai palīdzēt no saviem personīgajiem iekrājumiem, mēs varam to pārrunāt. Bet mūsu kopīgajam drošības fondam klāt neķersimies.
Jānis toreiz atbildēja:
— Es tev piekrītu.
Vismaz tā man tajā brīdī šķita.
Tagad Inese pieliecās tuvāk galdam.
— Ģimene nav grāmatvedības aile, Ilze.
— Tam es piekrītu.
— Tad kāpēc vajadzēja atteikt?
— Tāpēc, ka runa ir par pieciem tūkstošiem eiro.
— Nauda jums ir.
— Tas vēl nenozīmē, ka mums tā ir jāatdod.
Inese vispirms paskatījās uz mani, pēc tam uz Jāni.
— Redzi? Tieši par to es runāju.
Mans vīrs smagi nopūtās.
— Mammu, pietiek.
— Nē, nepietiek. Normāli būtu, ja naudas lietas pārvaldītu cilvēks, kurš saprot, kas patiešām ir svarīgi.
Es iesmējos, bet ne tāpēc, ka tas būtu smieklīgi.
— Un šis cilvēks būtu jūs?
— Jā.
Pēc šiem vārdiem arī Jānis pacēla skatienu.
Inese neapstājās:
— Katru mēnesi jūs man pārskaitītu noteiktu summu. Es to atliktu, sadalītu, saplānotu, un tad, ja kādam no ģimenes būtu vajadzīga palīdzība, katru reizi nebūtu jātaisa skandāls.
— Savu algu es jums nepārskaitīšu.
— Bet tā būtu prātīgāk.
— Jums noteikti.
— Ilze!
Tieši tajā brīdī Jānis pastiepās pēc melnās klēpjdatora somas, kas stāvēja pie viņa krēsla.
Es nesapratu, kāpēc viņš to vispār bija atnesis uz ēdamistabu. Iepriekš viņš bija teicis, ka līdz pirmdienas rītam viņam jāizskata daži darba dokumenti.
Viņš atvēra somu, izņēma salocītu papīru un, neko nesakot, nolika to mātei priekšā.
Inese sākumā tikai uzmeta tam skatienu.
Pēc mirkļa viņas seja kļuva bāla.
Un tieši tas mani izbiedēja visvairāk.
— Kas tas ir? — es pajautāju.
Jānis pat nepaskatījās uz mani.
— Bankas konta izraksts.
Inese saspringa, it kā jau būtu sapratusi, ka šis papīrs nav nolikts uz galda nejauši.